Mūsu draudzība aizsākās rudenī – Labo darbu nedēļā, kad pēc klases bērnu un vecāku ierosinājuma nolēmām pārsteigt Gulbenes veco ļaužu nama iedzīvotājus. Sanesām uz klasi no mājām gardus ievārījumus, medu un citus kārumus. Visu sarotājām, sagatavojām apsveikuma kartītes, dzejoļus un dziesmas. Rūpējoties par līdzcilvēku veselību – visus gardumus un apsveikumus viņiem aizvedu viena, bet ar bērniem kopā dziesmas un dzejoļus aizsūtījām videosveicienā!
Bet nu.. saņemam ielūgumu uz Ziemassvētkiem. Viņi mūs ielūdza ciemos uz gada siltākajiem svētkiem.
Pēc ielūguma sekoja patīkams satraukums un atbildības sajūta. Sekoja čakls skrējiens – dāvanu – puzuru un virteņu gatavošana, apsveikumu rakstīšana, kārumu iesaiņošana. Un dziesmas, dzejoļus mācījāmies!
Vecāki, ja vien jūs zinātu, cik jūsu bērni bija kolosāli! Viņi visi saņēmās un bija ar tik kolosālu uzvedību, attieksmi, sirdssiltumu kā vēl nekad! Viņi vairs nav tie bērni, kuri atnāca pie manis 1.septembrī. Viņi aug! Viņi visi no rīta kā skudras ar mani kopā skraidīja un darīja, visi!
Mēs aizbraucām ciemos, paldies skolai par autobusa noorganizēšanu, visi bijām tādi nopietni. Ievilkām elpu un sākām dziedāt Ziemassvētku dziesmas. Skaitījām dzejoļus. Vecāki, kādas emocijas bērni šodien dāvāja.. kundzes raudāja, onkulīši tik uzmanīgi skatījās.. To prieku viņu acīs par rotājumiem, ko bērni bija sagatavojuši! To prieku par torti! Par dziesmām un dzejoļiem! Ja jūs redzētu, kādu prieku bērni aiznesa šiem mūsu pašu līdzcilvēkiem.
Mēs centāmies distancēties (visi noteikumi utt.) bet tās kundzītes tā gribēja parunāt.. kādam cepurīti, šallīti sakārtot..samīļot.. Siltums. Tas ir tas, ko pasaulei vajag tagad visvairāk. Bērni tik labprāt parunājās.
Un tas pat nebija viss. Viņi ikkatram no mums bija sarūpējuši dāvaniņu un cienastiņu. Bērniem acīs prieks par pīrādziņu siltu un dāvaniņu, par to, ka viņam prasīja – kā tev skolā iet? Un tev nav auksti šajā cepurē? Gaisā virmoja Ziemassvētki.
Ja vien spētu nodot to sajūtu, kura tur bija, tāda patiesa un īsta.. tāda, kuru nenopirksi nevienā veikala plauktā un neizlasīsi nevienā grāmatā. Bija īsta ģimeniskuma sajūta.
Un tā arī beigās viņi noteica, ka mēs tagad esam atbildīgi par viņiem, ka viņi mūs gaidīs.. Un mēs brauksim pavasarī un vasarā. Tur esot daudz vietas gan ugunskuram, kur cept desiņas, gan pagalms, kur bērniem rotaļāties. Mēs esam draugi. Pa īstam.
Annija Ceriņa un 20 sirdssiltas sirsniņas 1.l klasē