Gulbenes novada vidusskolas skolniece Katrīna Bogačkova savā brīvajā laikā raksta dzejoļus, kurus tagad apkopojusi un ilustrējusi, lai cilvēki tos lasītu un novērtētu. Dzejoļi tapuši gan kā pašizpausme , gan literatūras stundās, iedvesmojoties no lasītajiem autoriem.
Ber manās brūcēs sāli, lai sāp.
Ak, es vēl gribu sajusties dzīva!
Rauj mani uz pusēm, bet dzimteni glāb,
Ir tai jāstāv vēl staltai un brīvai.
Kaut esam mēs niecīgi, drosmes mums daudz.
Ārā, kur naidnieka šāvieni rīb,
Dosimies aizsargāt to, kas ir mūsu.
Ellē lai atgriežas tie, kas mūs kāvuši,
Sāli un smiltis lai brūcēs tiem ber!
Brīnos par mākoņiem Latvijā, tie drūmi un melni,
Arī dzimtene tik viena, vienīgā, senču mantojums,
Raibā naktī, kad uguns dedz, lepni kareivji soļoja,
Ik solī ceļos nomestos, lai Dieva roka sargā tos,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu čukst sāpju stundā,
Ārī bērns, ar savām gaišām acīm vēro savu tēvzemi,
Deg mana delna, svešu zemi es laužu, lai laimi gūtu,
Ej un kalpo dzimtenei, spēkus ziedojot kā vienīgai,
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai un svētīts tas,
kad drošs par viņu krīt.
Bargs putenis pāri, nāk zaļums jau sen,
Atvadās maldās un ziedus jau dzen.
Raugoties varā, kā plīstošās mokās,
Ieklausies, kā mana pilsēta mostās!
Kā saliedēts cilvēku kamolis dzijas,
Ātrumā tinās un uzzied, un vijas.
Dzeloņu drātīs sirds atnāk un raud,
Sakrātās sāpes no dzirkstīm izrauj…
Lietus
Betona kluči uz ielām. Vai tiem nebūtu jāatrodas stroikās?
Asfaltā guļ nošautie. Vai viņus mājās negaida vecāki, bērni?
Rosība sit augstu vilni. Vai večiņām tā neizbeigsies dzija?
Ielu krustojumus šķērso traktori. Vai ceļi jau notīrīti?
Kājas trīc un rokas sāpīgi tirpst. Vai tas no uztraukuma?
Ādas cimdus uzrauj naglas. Vai pilsētnieki nebaidās sala?
Durvis un dēļi veido kaudzes. Vai kāds mājās izlauzis eņģes?
Ekstāze, šķietami, ēno viņu sejas. Vai tā ir, tās nav bailes?
Suverenitāte dzen mūsu tautu uz priekšu. Vai tā būs vienmēr?
Betona bluķi un šķembas sedz skatu uz tālāko ielu,
Ar sirsnīgu skatienu vietējās sievas dod buljonu un siltu „Labrītu!”
Rīgas ielās plūst cilvēku sarunas, kas spekulē par tuvāko nākotni,
Ir vai nav mums jābīstās? Ko izdomās tie naidīgie omoni?
Krēsla pārņem zilās debesis,
Ārā joprojām skan cilvēku balsis,
Deg uguns, tā līdzi ar vēju dejo,
Esam vienoti domās un zinām mēs vienu:
Sargāt mūsu zemi – tas šodien mūs vieno!
