Betona bluķi un šķembas sedz skatu uz tālāko ielu,
Ar sirsnīgu skatienu vietējās sievas dod buljonu un siltu „Labrītu!”
Rīgas ielās plūst cilvēku sarunas, kas spekulē par tuvāko nākotni,
Ir vai nav mums jābīstās? Ko izdomās tie naidīgie omoni?
Krēsla pārņem zilās debesis,
Ārā joprojām skan cilvēku balsis,
Deg uguns, tā līdzi ar vēju dejo,
Esam vienoti domās un zinām mēs vienu:
Sargāt mūsu zemi – tas šodien mūs vieno!
