Skolas somas ietvaros nesen mēs, 8.n klases skolēni, skatījāmies filmu “Mans mīļākais karš”.
Pirms filmas mums skolotāja teica, lai mēs pievēršam uzmanību svarīgajiem vārdiem un parunājam ar vecākiem un vecvecākiem par to,k ā bija padomju laikā. Pēc filmas noskatīšanās literatūras stundā tiešsaistē diskutējām par filmas saturu un izrunājām to, ko bija grūtāk saprast ,skatoties filmu. Filmas laikā atcerējāmies arī to, ko mums mācīja vēstures stundās.
Interesanti un neparasti filmā bija tas, ka Ilze izstāstīja visu, kā bija padomju laikos. Kā veikalos vajadzēja stāvēt rindās ilgi un vēl nebija garantēts, ka dabūs sviestu un citas preces, jo tās var beigties. Nevarēja iet pie jūras, jo negribēja, lai cilvēki aizbēg. Skolās un sabiedriskās vietās nevarēja stāstīt sliktu par padomju varu. 9. klasē eksāmenā nevarēja rakstīt taisnību par to, kā ir, ja nē- neieskaitīs. Ilzes vecāki un draugi klausījās aizliegto radio.
Mums likās interesanti un patika, ka filmu taisīja animācijas veidā, jo tas nav bieži redzēts. Pārsteidzoši bija tas, ka Ilze ar ģimeni no laukiem pārcēlās uz pilsētu un meitene izdomāja, ka jāsāk vākt skaidiņas no zīmuļiem, lai būtu malka, ja karš sāksies.Vairāk gribas saprast , kāda bija dzīve tad un tagad, jo tagad var izteikties un neviens tevi nevar aizsūtīt uz nekurieni un dzīve mūsdienās ir stipri vieglāka.
Ieteiktu šo interesanto un citādo multfilmu noskatīties jauniešiem, lai saprastu, kāda dzīve bija 20.gs otrajā pusē un lai neteiktu, ka dzīve tagad ir grūtāka .
