Reiz elles velniņi gājuši sūdzēties Dieviņam, ka nekad nav redzējuši gaismu, un nav bijuši uz virszemē.
Velniņi gribējuši padzīvot uz zemes, jo nezinājuši, kā tur ir. Dieviņš piekrita, bet ar vienu nosacījumu. Velniņiem zemes virsū jāizdara kaut viens labs darbs. Dieviņš viņiem iedeva veselas divas dienas, bet, ja labā darba nebūs, velniņi tiks aizsūtīti atpakaļ uz elli, un viņi nekad vairs neredzēs gaismu.
Velniņi nepaspēja attapties, kā jau atradās uz zemes.
Zemi bija pārklājis sniegs, un bija ļoti, ļoti auksti. Kas ar viņiem noticis? Velniņiem bija tik auksti , ka zobi klabēja un astes gali bija sasaluši, un tumšs kā peklē. Bija jāmeklē uguns un siltums.
Pēkšņi viens no velniņiem iesaucas :”Paskat, redz, tur kaut kāds kalns tur kūp dūmi!” Dodamies. Tas nebija kalns, bet Gulbenes novada vidusskola. “Nu tik prieki, bet kā mēs tiksim iekšā?” velniņi prātoja.
“Bet mēs taču velniņi, mēs visu varam.” Atraduši skolas ventilāciju, velniņi ielīda mūsu skolā. “Cik te visādu nezināmu lietu!” viens velniņš noteica, “nu tik uzdzīvosim.” Atverot svešas telpas durvis, velniņi iegāja iekšā. Tāfele, krītiņi, flomāsteri, burtnīcas., ābece. Izkrāsojuši sejas , apgāzuši krēslus, saplēsuši ābeci, velniņi aizmiga. Te pēkšņi troksnis, skaļums no kā velniņi pamodās. Bija rīts un skolēni bija ieradušies skolā. Velniņi sēdēja klases stūrī sarāvušies, ka tik viņus kāds nepamana. Tik daudz nedarbus sastrādājuši, bet tak viss vēl priekšā. “Te vēl šodien bērni ieradušies, tādi paši kā mēs,” domāja velniņi, ”tik viņiem astes un ragu nav. Gan jau sadraudzēsimies!” Velniņi laidās dienas nedarbos. Velniņus neviens neredzēja. Plīsa, šķindēja, gāzās, bet visur tika vainoti un bārti skolēni.
Nu velniņiem bija prieks par saviem nedarbiem. Veselas divas dienas pagāja nedarbos, un viņi attapās pie Dieviņa.
“Nu nevienu labu darbu neesat veikuši zemes virsū,” Dieviņš teica, “paliekat vien savā ellē un dienas gaismu vairs neredzēsiet.”
