Ahh, cik ātri skrien laiks… Atceros, kā 13 gados vēl zīmēju uz rokas ar krāsainām spīdīgām pildspalvām, lai varētu izlikties, ka man ir tetovējumi. Tiešām nevarēju sagaidīt, kad būšu pilngadīga un varēšu dabūt īstu! Man bieži māte teica, ka tādā gadījumā es netikšu pie laba darba, bet vai tad es gribu strādāt bankā? Patiesībā vienmēr esmu domājusi par kādu darbu ar labu algu, kas nebūtu pārāk grūts. Jau kopš sākumskolas esmu gribējusi kļūt par dizaineri. Man šķiet – tas ir bijis visu meiteņu sapnis agri vai vēlu dzīves laikā, taču, no otras puses, tas prasītu daudz piepūļu.
Vēl man vienmēr ir gribējies būt par skolotāju, taču ar laiku esmu sapratusi, ka man nemaz nepatīk bērni. Beidzot skolu izdomāju, ka iešu uz Rīgas Stradiņa universitāti, biju nolēmusi, ka būšu ķirurģe. Vasarā tomēr izlēmu, ka paņemšu vienu atpūtas gadu. Pastrādāšu, nedaudz izbaudīšu laiku pirms mācīšanās. Man liekas visi, kas ir uzsākuši mācības medicīnas nozarē zina, par ko es runāju. Tajā pat vasarā arī satiku sen neredzētu draudzeni – Beātrisi. Viņai nebija laba reputācija kopš pamatskolas. Viņu reiz pieķēra aiz kopmītnēm pīpējot. Laikam ejot, viņa sāka bastot stundas, viņas atzīmes jau tā nebija labas, lēnītēm, pati sev nemanot, Beātrise sāka krist ārā no skolas.
Tajā vasarā uzzināju, ka viņa pēc pamatskolas aizgāja uz arodskolu. No tās viņa pie pirmās iespējas izņēma dokumentus, kad viņai palika astoņpadsmit. Lai arī man vecāki vienmēr teikuši, ka nevajag ar šādiem cilvēkiem iepīties, es tomēr vēlējos ar viņu pavadīt vairāk laika. Ja nu tomēr, uzsākot mācības universitātē, es Beātrisi vairs ilgi neredzēšu?
Sākās viss mierīgi, viņa bieži palika pie manis vai es pie viņas. Tā kā mums abām bija astoņpadsmit, reizēm arī iedzērām kādu kokteilīti. Viņa mani iepazīstināja ar saviem draugiem. Es patiesībā jutos ērti tajā kompānijā, tāpēc sāku atļauties arī pārkāpt pāris noteikumus – pat pamēģināju pirmo reizi marihuānu. Tad Beātrise mani iepazīstināja ar Molliju. Mollija bija skaista… Viņas mati bija košās krāsās. Sākumā spilgti rozā, bet uz rudeni viņa tos nokrāsoja gaiši zilus. Ar viņu bija jautri, bet viņa vienmēr prasīja naudu un nekad neuzkavējās ilgi. Parasti, kad viņu uzaicinājām, viņa ieradās četrdesmit minūšu laikā un uzkavējās ne ilgāk par sešām stundām. Viņa bija tik… neaizmirstama… Ar Molliju viss likās jautrāks un krāsaināks. Man vienmēr bija vairāk enerģijas, un es vēderā jutu taurenīšus. Vienmēr gribējās viņu pasaukt uz ilgāku laiku, bez Mollijas kompānijas pasaule likās tik… pelēka. Mēnešiem ejot, sākās pavasaris.
Tas bija emocijām pilns pavasaris. 9. martā ar Beātrisi taisījām tusiņu, tikai mēs trīs: viņa, es un Mollija. Kad Mollija ieradās, likās, ka mūzika skan skaļāk un lampa istabā spīd spožāk, taču kaut kas bija savādāk. Man sāka mesties drebuļi, tāpēc es aizgāju mājās. Nākamajā rītā izradījās, ka Mollija savāca Beātrisi. Tik vienkārši – divas manas draudzenes pēkšņi… vairs nebija manas draudzenes.
Labi, es atzīšos. Mollija nemaz nav reāla persona…Tā ir narkotika.
Toties Beātrise bija īsta.