Pavasarī, ejot pa parku, es nejauši ieraudzīju pirmo taureni. Lidojot no viena zieda uz otru, ar prieku vācot saldo nektāru. Cik atsvaidzinoši! Uzreiz ir manāms kontrasts no pārējām dienām pirms šīs, kuras patiesi bija aukstākas. Ziedi vēl neziedēja, un līdz ar to taureņi vēl nebija sākuši pulcēties. Šodien daba bija pilnībā redzama.
Ap dzirkstošo dīķi slīdēja spāres, un pīlēnu mazuļi peldēja rindā aiz lepnās mātes. Gaiss bija spirgts, bet ne auksts. Saules siltums vēl nebija nodevis vietu vēsajam vakara vējam. Mana gaišā pavasara jaka tieši bija piemērota, un es jutos tik atvieglota, ka nebija vairs vajadzīgs mans smagais ziemas mētelis. Tā man vienmēr ir bijusi lielākā zīme par pavasara iestāšanos. Garāmgājēji bija tikpat lielā sajūsmā kā es, zinot, ka beidzot ziema bija aizgājusi. Koki gatavojās izstādīt pilnu ziedu izstādi. Gandrīz varēja just, kā enerģija plūst cauri zariem, sulai ceļojot no saknēm uz stumbru un no stumbra uz zariem un no zariem uz pumpuriem, pulsējot jaunai dzīvei. Atskanēja arī nemitīga bišu dūkoņa, kas signalizēja, ka pavasaris tiešām ir klāt.
Manas domas pēkšņi pacēlās gaisā, un es atcerējos par laiku, kad biju iemīlējusies. Mēs bijām tikušies ziemā, bet tieši pavasarī mūsu mīlestība uzplauka. Pasaule rozā saulesbrillēs. Katra diena bija saules piepildīta, pat ja tā bija lietaina. Katrs mirklis bija piepildīts ar solījumiem un cerībām. Nebija tiltu, ko šķērsot, jo mēs kopīgi jau tos šķērsojām. Nebija kalnu, kuros kāpt, jo bijām jau pašā augšā. Nemaz nebija upju, kurās manevrēt, jo upes bija tikai izbrienamas straumes. Katra mīlas dziesma bija rakstīta tikai mums. Planējām virs “devītā mākoņa”.
Lai gan tas bija pirms pāris gadiem, domas par to joprojām lika man sarkt. Mana seja bija karsta, un es jutu, ka manā virzienā tiek uzpūsts jauns mīlestības vilnis. Es ātri paskatījos uz leju, baidoties, ka kāds mani ir redzējis. Viņa pieskāriens lika man tirpt, un viņa siltums glāstīja vairāk nekā maigais gaiss man apkārt. Vai es joprojām jūtu šīs rokas ap sevi?
Es nebiju pabijusi šajā laikā un vietā tik ilgi, pat domāju, ka par to pilnībā aizmirsu. Kad mani pārņēma šīs krāšņās emocijas, nācās uz brīdi apsēsties uz parka soliņa un aizvērt acis. Pagāja mazs laiciņš, līdz mans miers atgriezās. Manas domas par to īpašo pavasari, kas, manuprāt, var uzrasties tikai vienu reizi mūžā, mainījās, ticu, ka nāks vēlreiz pretī. Pasmaidīju un prātoju, kas mani ir pārņēmis. Kas bija rosinājis manas domas atgriezties šajā laikā un vietā? Vai tie bija putni, svaigais pavasara gaiss vai puķes, kas zied un piešķir vietai tādu skaistumu? Varbūt arī tā bija mātes Zemes pamošanās pēc ilga miega, kas ir pilns ar dzīvību, atjaunošanos un atdzimšanu.
Pēc smagām pārdomām es lēnām atsāku savu pastaigu…