Reizēm man liekas, ka esmu nedaudz pārprasta
Vai arī vienkārši pārāk lieliska,
Citreiz pārāk nesaprasta,
Citreiz diezgan dramatiska.
Neizprotu, kādēļ
Dažkārt notiek ar mani šis viss,
Bet viņi uz mani tik skatās,
Un stāsta man dažādas pasakas.
Interesanti tas viņiem skaitās,
Līdz šis cirks atsākas.
Un tā ne gluži katru dienu
Atsitīsies drīz visi pret dzīves patiesību
Kā pret milzu sienu.
Tad ar savu vienaldzību
Sapratīsi, kurš no tiem draugs,
Bet kurš ienaidnieks.
Un tas mani nesatrauks,
Tas viss liksies nieks,
Kāds atbalstīs,
Cits nosodīs,
Dzīves grūtības mūs visus gaida,
Kāpēc gan lai tām mēs neuzsmaidām?
Galu galā,
Viss var mainīties,
Atver tik acis vaļā,
Redzēsim, kas notiks,
Tik izbaudi braucienu
Pilnā garumā!
Izlēkt pa vidu nav varoņdarbs,
Tāpat kā pamosties rīta agrumā,
Lai nenokavētu dienas sākumu
Un nakts vieglumu.
Nu, kas tas par nejēdzību-
Neizjust šīs dzīves skaistumu?