Pirmssvētku nedēļā mums bija tikšanās ar bijušo skolotāju Intu Vilku.
Viņa pastāstīja, ka, maza būdama, kopā ar ģimeni bijusi izsūtīta uz Sibīriju. Par tur piedzīvoto ir uzrakstījusi biezu, biezu grāmatu. Intas kundze klasei stāstīja par šausmām, ko piedzīvojusi Sibīrijā, ka nebijis pat maizītes, ko ēst. Mums visvairāk prātā palika notikums ar lāci.
Tad Intas kundze sveica mūs svētkos un novēlēja labi mācīties, būt zinātkāriem, jo mēs esot Latvijas nākotne.
Pēc stāstiem mūsu tikšanās noslēgumā es pasniedzu ziedus Intas kundzei un audzinātāja – dāvanu.
Šie stāsti bija vērtīgi, pamācoši, arī interesanti, bet skumji. Prieks, ka Intas kundze ar smaidu sejā varēja dalīties ar savu pieredzēto.
