Bija divi mazi velniņi, kuri palīdzēja princesei izkļūt no velna nagiem. Palīdzējuši princesei, viņi devās meklēt jaunus piedzīvojumus. Mazajiem velniņiem ceļā bija daudz piedzīvojumu. Viens no tiem bija mūsu mazajā ciemā, ko dēvē par Gulbeni.
Kādā jaukā sestdienas rītā, pirms saule rotā debesu jumtu, velniņi ielīda kādā piemājas šķūnī, lai nosnaustos. Pēkšņi velniņus pamodināja savāds troksnis, kas nāca no mājas puses. Neapmierināti tie grozījās un knosījās, līdz izlēma noskraidot, kas viņiem neļauj gulēt un rada tik lielu troksni. Izlienot no šķūņa, viņi pamanīja vairākus dīvainus radījumus. Viens no dīvaiņiem pagriezās un ieraudzīja velniņus. Velniņi prasīja: ”Kas tu pa ērmu?” Uz ko ērmi atbildēja: ”Saldumus vai izjokosim!” “Izjokojiet!” viens no velniņiem iesaucās! Viens no ērmiem panāca soli tuvāk velniņiem tad satvēra savu galvu ar pleznām, un pēkšņi viņa acis kvēloja zaļā gaismā. Velniņi sapriecājās, ka nav vienīgie velniņi pasaulē un iededza savas acis sarkanā liesmās. Un vienā acumirklī dīvainīši metās mājā kliedzot un aiz savus aizcērtot durvis. Tad velniņi piegāja tuvāk mājas durvīm un dzirdēja, ko ērmi runā, ka tādi helovīni nav vēl piedzīvoti. Velniņi saprata, ka ir helovīna vakars un viņi var pieēsties saldumu pilnus vēderus.
Visas mājas apstaigājuši un saldumus savākuši, viņi devās tālāk piedzīvojumu meklējumos.
