Kā jau visās pazemes stacijās, arī šajā bija ļoti daudz durvju. Vienas durvis bija aizslēgtas, un jau ļoti, ļoti sen neviens tās nevarēja atvērt.
Kādu dienu pazemē divi velniņi mācījās burvestības. Viņi pateica nepareizus buramvārdus, un pirmo reizi pēc vairākiem tūkstošiem gadu mazie velniņi atslēdza durvis, kas veda uz staciju. Velnēni, ziņkārības pilni un arī nobijušies, izlīda stacijā. Tur bija daudz cilvēku, tāpēc viņi palika neredzami. Velniņi blēņojoties iekāpa vilcienā, kas brauca uz Latviju. Viņi nezināja, kas ir Latvija, tāpēc nobijās, jo domāja, ka viņus vedīs atpakaļ uz pazemi. Šie mazie rezgaļi dzirdēja, ka vilciena kontrolieris teica, ka viņam jāiet pārbaudīt, vai visiem pasažieriem ir biļetes. Velnēni, to izdzirdējuši, uzkāpa viens otram uz pleciem un pārvērtās par vilciena kontrolieri, salasīja biļetes, kuras nolika uz kāda krāsla. Ieraudzījis visas biļetes, kontrolieris nopriecājās, jo tagad viņš varēs atpūsties. Pēkšņi vilciens sāka braukt lēnāk, jo tuvojās stacijai Gulbenē.
Veniņi izkāpa no vilciena Loti ieinteresēti. Šie mazie draiskuļi ilgi klīda pa pilsētu, līdz nonāca pie skolas. Šo skolu sauca Gulbenes novada vidusskola.
Velnēni pārvērtās par puikām, jo gribēja iekļūt skolā. Viņi bija ļoti nekaunīgi un necienīgi, neievēroja skolas noteikumus. Abi draugi apzīmēja visas skolas durvis, ar bumbu izsita lampas, visos ūdenskrānos sasaldēja ūdeni, sasēja skolotāju vējjakas un mētaļus kopā, pielīmēja visus skolnieku apavus pie grīdas un daudz ko citu. Tad, kad viņi bija pārkāpuši gandrīz visus noteikumus, direktore izsauca viņus pie sevis uz kabinetu, lai aprunātos. Velniņi par to priecājās, jo domāja, ka viņus paslavēs par izdarītajiem darbiņiem. Tomēr tā nebija, direktore viņus sarāja un tāpēc velniņi sadusmujās. Viens velniņš ļoti, ļoti sadusmojās un sasaldēja direktori. Draugi saprata, ka viņi rīkojās nepareizi, tāpēc gribēja aizbēgt no skolas, bet nesanāca, jo viņus pasauca uz ģeogrāfiju.
“Kas tas tāds?” viens velniņš iesaucās rādīdams uz globusu.
“Kā, vai tad tu nezini?” pārsteigti iesaucās skolotāja.
“Nē,” abi kā viens atbildēja.
Protams, velniņi zināja, kas tas tāds ir. Viņi gribēja skolotājai uzdot jautājumus, lai paietu visa stunda un bērni dusmotos, tomēr tad, kad atskanēja zvans un skolotāja vēl nebija paspējusi atbildēt uz visiem jautājumiem, velniņiem par bēdu bērni nebija dusmīgi, skolēni bija priecīgi. Daži pat nāca iepazīties. Tāpēc rezgaļiem bija jāizdomā sev vārdi. Viens ātri izsaucās:”Mani sauc Herts,” “un mani sauc Berts,” izspruka otram.
Pēc pāris dienām velniņi nodomāja, cik viņiem ir jautri šeit virszemē. Pazemē viņiem bija garlaicīgi un visi uz viņiem bļāva, bet šeit ar viņiem runājās, smejās un priecājās. Velniņi saprata, ka viņiem nepatīk pazemē, kur viss ir tumšs un drūms. Viņi vēlas palikt virszemē. Tāpēc viņi aizmirsa par visām burvestībām, palika zēni, tomēr nevis tie sliktie un nekaunīgie, bet mīļi, gudri un laipni bērni. Viņi atsaldēja direktori, atvainojās un apsolīja vairs nepārkāpt skolas noteikumus. Tā nu Herts un Berts palika gaišajā un priecīgajā virszemē.
