Reiz ellē divi mazi velniņi gribēja tik uz zemes. Kādu dienu divi mazie velniņi tika uz zemes. Un tā bija skaista vasaras diena.
Velniņi nonāk Spārītes parkā uz salas. Viņi apskatās un izpēta to parku. Velniņi izdomāja sasaldēt dīķus, kuros peldēja pīles. Kad velniņi sasaldēja dīķus, cilvēki ļoti priecājās, jo tā aizbaidīja pīles. Pēc tam velniņi gāja uz tuvāko veikalu ”Maxima”. Viņi iegāja “Maximā” un sāka grābt saldumus, bet nesaprata, kā samaksāt par saldumiem.
Nebija naudas.
Kase saka: “Noskenējiet preci!” Un pēc tam: “Nolieciet preci uz rūtainā laukuma!”
Beigās velniņiem bija jāmaksā 1123EUR. Viņi paņēma no cita cilvēka bankas karti un samaksāja, un izgāja no veikala. Velniņi vēlāk, pastaigājoties un ēdot saldumus, ieraudzīja saules pulksteni, kas ir gulbja veidā.
Viņi gulbi nobūra, un gulbis atdzīvojās. Tad tā velniņi lidinājās uz gulbja pa pilsētu.
Kā jau visās pazemes stacijās, arī šajā bija ļoti daudz durvju. Vienas durvis bija aizslēgtas, un jau ļoti, ļoti sen neviens tās nevarēja atvērt.
Kādu dienu pazemē divi velniņi mācījās burvestības. Viņi pateica nepareizus buramvārdus, un pirmo reizi pēc vairākiem tūkstošiem gadu mazie velniņi atslēdza durvis, kas veda uz staciju. Velnēni, ziņkārības pilni un arī nobijušies, izlīda stacijā. Tur bija daudz cilvēku, tāpēc viņi palika neredzami. Velniņi blēņojoties iekāpa vilcienā, kas brauca uz Latviju. Viņi nezināja, kas ir Latvija, tāpēc nobijās, jo domāja, ka viņus vedīs atpakaļ uz pazemi. Šie mazie rezgaļi dzirdēja, ka vilciena kontrolieris teica, ka viņam jāiet pārbaudīt, vai visiem pasažieriem ir biļetes. Velnēni, to izdzirdējuši, uzkāpa viens otram uz pleciem un pārvērtās par vilciena kontrolieri, salasīja biļetes, kuras nolika uz kāda krāsla. Ieraudzījis visas biļetes, kontrolieris nopriecājās, jo tagad viņš varēs atpūsties. Pēkšņi vilciens sāka braukt lēnāk, jo tuvojās stacijai Gulbenē.
Veniņi izkāpa no vilciena Loti ieinteresēti. Šie mazie draiskuļi ilgi klīda pa pilsētu, līdz nonāca pie skolas. Šo skolu sauca Gulbenes novada vidusskola.
Velnēni pārvērtās par puikām, jo gribēja iekļūt skolā. Viņi bija ļoti nekaunīgi un necienīgi, neievēroja skolas noteikumus. Abi draugi apzīmēja visas skolas durvis, ar bumbu izsita lampas, visos ūdenskrānos sasaldēja ūdeni, sasēja skolotāju vējjakas un mētaļus kopā, pielīmēja visus skolnieku apavus pie grīdas un daudz ko citu. Tad, kad viņi bija pārkāpuši gandrīz visus noteikumus, direktore izsauca viņus pie sevis uz kabinetu, lai aprunātos. Velniņi par to priecājās, jo domāja, ka viņus paslavēs par izdarītajiem darbiņiem. Tomēr tā nebija, direktore viņus sarāja un tāpēc velniņi sadusmujās. Viens velniņš ļoti, ļoti sadusmojās un sasaldēja direktori. Draugi saprata, ka viņi rīkojās nepareizi, tāpēc gribēja aizbēgt no skolas, bet nesanāca, jo viņus pasauca uz ģeogrāfiju.
“Kas tas tāds?” viens velniņš iesaucās rādīdams uz globusu.
“Kā, vai tad tu nezini?” pārsteigti iesaucās skolotāja.
“Nē,” abi kā viens atbildēja.
Protams, velniņi zināja, kas tas tāds ir. Viņi gribēja skolotājai uzdot jautājumus, lai paietu visa stunda un bērni dusmotos, tomēr tad, kad atskanēja zvans un skolotāja vēl nebija paspējusi atbildēt uz visiem jautājumiem, velniņiem par bēdu bērni nebija dusmīgi, skolēni bija priecīgi. Daži pat nāca iepazīties. Tāpēc rezgaļiem bija jāizdomā sev vārdi. Viens ātri izsaucās:”Mani sauc Herts,” “un mani sauc Berts,” izspruka otram.
Pēc pāris dienām velniņi nodomāja, cik viņiem ir jautri šeit virszemē. Pazemē viņiem bija garlaicīgi un visi uz viņiem bļāva, bet šeit ar viņiem runājās, smejās un priecājās. Velniņi saprata, ka viņiem nepatīk pazemē, kur viss ir tumšs un drūms. Viņi vēlas palikt virszemē. Tāpēc viņi aizmirsa par visām burvestībām, palika zēni, tomēr nevis tie sliktie un nekaunīgie, bet mīļi, gudri un laipni bērni. Viņi atsaldēja direktori, atvainojās un apsolīja vairs nepārkāpt skolas noteikumus. Tā nu Herts un Berts palika gaišajā un priecīgajā virszemē.
Bija divi mazi velniņi, kuri palīdzēja princesei izkļūt no velna nagiem. Palīdzējuši princesei, viņi devās meklēt jaunus piedzīvojumus. Mazajiem velniņiem ceļā bija daudz piedzīvojumu. Viens no tiem bija mūsu mazajā ciemā, ko dēvē par Gulbeni.
Kādā jaukā sestdienas rītā, pirms saule rotā debesu jumtu, velniņi ielīda kādā piemājas šķūnī, lai nosnaustos. Pēkšņi velniņus pamodināja savāds troksnis, kas nāca no mājas puses. Neapmierināti tie grozījās un knosījās, līdz izlēma noskraidot, kas viņiem neļauj gulēt un rada tik lielu troksni. Izlienot no šķūņa, viņi pamanīja vairākus dīvainus radījumus. Viens no dīvaiņiem pagriezās un ieraudzīja velniņus. Velniņi prasīja: ”Kas tu pa ērmu?” Uz ko ērmi atbildēja: ”Saldumus vai izjokosim!” “Izjokojiet!” viens no velniņiem iesaucās! Viens no ērmiem panāca soli tuvāk velniņiem tad satvēra savu galvu ar pleznām, un pēkšņi viņa acis kvēloja zaļā gaismā. Velniņi sapriecājās, ka nav vienīgie velniņi pasaulē un iededza savas acis sarkanā liesmās. Un vienā acumirklī dīvainīši metās mājā kliedzot un aiz savus aizcērtot durvis. Tad velniņi piegāja tuvāk mājas durvīm un dzirdēja, ko ērmi runā, ka tādi helovīni nav vēl piedzīvoti. Velniņi saprata, ka ir helovīna vakars un viņi var pieēsties saldumu pilnus vēderus.
Visas mājas apstaigājuši un saldumus savākuši, viņi devās tālāk piedzīvojumu meklējumos.
Pavasaris kavējas, tāpēc 6.l klase nolēma pietuvināt pavasara atnākšanu. Kā?
Tā kā skolas gulbītis šobrīd vientulīgs ļoti gaida pavasara atnākšanu, tad viņam, sev un skolas saimei par prieku nolēmām puķudobē pie gulbīša iestādīt pavasara vēstnešus-sniegpulkstenīšus. Paldies Linarda, Madaras, Unas vecākiem un skolotājai Ivetai Āboliņai par kuplajiem stādiņiem!
Tā kā tuvojas Lieldienas, gribējās mazliet krāsainības skolas iekšpagalmā. Paldies Mārtiņa mammai par atbalstu! Lieldienās olas var atrast arī ābelēs…Kas Lieldienās olas atrod ābelēs, to sagaida neparasti skaista vasara! Jā, jā! Tāds ir mūsu klases ticējums…
Lai visiem priecīgas Lieldienas un pavasaris sirdī!
