06.05.–10.05.2024. skolēnu grupa piedalījās Gulbenes novada vidusskolas organizētajā izglītojošā īstermiņa skolēnu grupas mobilitātē Spānijā, pilsētā Malaga, uzņemošā skola: C.E.I.P. ANTONIO MACHADO. Mobilitātes tēma: vide un labbūtība. Pavadošās personas: Ieva Brūniņa un Daira Ģērmane.
Pirms pieredzes brauciena uz Malagu mums notika sapulces, kurās stāstīja par nedēļas plānu, kas ir vajadzīgs līdzi un ko mēs varētu sagaidīt, kā arī to, pie kurām ģimenēm mēs dzīvosim. Mums iedeva šo bērnu telefona numurus. Mums bija kopīga Padlet siena, kurā katrs ievietojām nelielu aprakstu par sevi.
Es dzīvoju pie meitenes, kuru sauc Maria. Viņa ir 2 gadus jaunāka par mani, un viņai vēl nebija pašai sava telefona, tāpēc man tika iedots viņas mammas telefona numurs. (Spānijā ļoti daudziem bērniem līdz apmēram 10 gadu vecumam nav telefonu, un skolās bērniem vispār nav atļauts lietot telefonus.)
Kad ielidojām Malagā, bija tikai desmit no rīta, bet savas ģimenes mums bija jāsatiek pēcpusdienā, tāpēc mēs izbaudījām pilsētu. Daudzi no mums pirmo reizi brauca ar pazemes vilcienu. Atklājām vasaru, peldoties jūrā un ejot kopīgās pusdienās.
Mēs savas ģimenes satikām iepirkumu centrā, kur mums bija apmēram 20 minūtes, lai visa grupa nedaudz iepazītos, un tad devāmies uz savu ģimeņu un uz laiku arī mūsu mājām.
Man bija brīnišķīga ģimene. Tētis bija ļoti enerģisks, vispār jau visi spāņi ir enerģiski, bet šis tētis bija citā līmenī. Mamma nemācēja angļu valodu, tāpēc reizēm bija nedaudz grūti ar viņu sarunāties, bet viņa bija ļoti jauka un izpalīdzīga, savukārt viņu meita bija ļoti jauka, klusa, taču ar laiku kļuva drošāka. Mēs ar Mariu dzīvojām vienā istabā. Tad, kad es biju iekārtojusies, es iedevu savai ģimenei dāvanas no Latvijas un sāku runāties par lietām, kas mūs interesēja. Es viņiem pastāstīju par Latviju, un viņi man par Spāniju. Vakariņās mani cienāja ar spāņu ēdienu, kādu es vēl nekad nebiju ēdusi. Es uzzināju to, ka spāņi ēd vakariņas apmērām desmitos vai vienpadsmitos vakarā, un man pie tā nebija viegli pierast.
Nākamajā dienā mēs devāmies uz skolu. Spānijā skola sākas plkst. 9.00. Tas man deva daudz vairāk laika sagatavoties nekā parasti. Es pamanīju, ka spāņi nekad nesteidzas. Piemēram, mēs uz skolu gājām ar kājām un no mājas izgājām tikai bez desmit minūtēm deviņos.
Spānijā stundu izkārtojums un ilgums ir citādāks nekā Latvijā, jo Spānijā notiek pirmās trīs stundas pēc kārtas, tad ir uzkodu laiks un 30 minūšu starpbrīdis (uzkodas bērni ņem no mājām). Tad ir pārējās stundas, arī bez pārtraukuma, un tad ir pusdienas, kur ēdienu dod skolā. Skola beidzas plkst. 15.00. Mani izbrīnīja tas, ka visiem no pirmskolas līdz 6. klasei skolas dienas saraksts un ilgums ir vienāds.
Šīs skolas pārējie skolēni laikam bija zinoši par to, ka mēs ieradīsimies, jo katrā starpbrīdī daudzi bērni pie mums nāca un ar mums runāja.
Pirmajā dienā mūs iepazīstināja ar skolu un skolēniem, kā arī lielajā zālē tika demonstrēti iepazīšanās priekšnesumi, ko bija sagatavojuši jaunieši mūsu vecumā. Izrāde, muzikāli un deju priekšnesumi.
Plkst. 15.00 mēs visi Latvijas bērni pie skolas vārtiem gaidījām, kad mūsu ģimenes atnāks pakaļ, jo Malagā bērni nedrīkst staigāt pa pilsētu vieni paši līdz 12 gadu vecumam. Kamēr mēs gaidījām ģimenes, mēs parasti pārrunājām, ko esam darījuši ar ģimeni iepriekšējā dienā. Kad ar Mariu atgriezāmies mājās, mēs spēlējām spēles, likām puzles un runājām.
Visām nākamajām dienām rīti bija vienādi – devāmies uz pirmajām stundām kopā ar jauniešiem, pie kuriem dzīvojām. Atšķīrās tas, ko mēs darījām skolā, piemēram, mēs dažas dienas skolā veidojām savu zīmējumu uz krekliņiem, kurus pēc tam vedām uz Latviju. Citu dienu veltījām darbam skolas nelielajā dārzā, stādījām augus, iepazinām vietējos garšaugus un ziedus, kā arī taisījām smaržu maisiņus, kuros likām visādus smaržīgus augus. Citās dienās mēs piedalījāmies dažādās jautrās un interesantās aktivitātes. Aizraujoša bija nodarbība, kur veidojām savus mākslas darbus, izmantojot Pikaso metodi.
Divi no maniem mīļākajiem brīžiem, ko piedzīvoju: kopā ar savu ģimeni un Marias draugiem skatījāmies Eirovīziju, 9. maijā, mūsu grupa kopā ar vienaudžiem devās uz Eiropas dienas pasākumu, kurā es runāju, izmēģinot spēkus uzstāties lielas auditorijas priekšā. Tur mēs satikām Malagas mēru un Latvijas vēstnieku. Šīs ir atmiņas, kuras es neaizmirsīšu.
6. klases skolniece Katrīna
Projekts tiek finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
