Man patīk ziedi… To košās krāsas atgādina par bērnību, to smarža vienmēr paliek mana prāta tālākajā nostūrī, gaidot atkal pavasari, lai atgādinātu par visiem labajiem laikiem.
Ziedi tiešām ir ļoti skaisti. Kaut es katru ieraudzīto narcisi, ceriņa zaru vai peoniju varētu saglabāt mūžīgi… Es esmu mēģinājusi. Taču ne vienmēr tas izdodas. Jā, sakaltētas rozes labi izskatās – gan sarkanās, kas lēnītēm pāriet violētā – svaigu zilumu krāsā, gan maigi rozā, kas atgādina par sniegbaltītes bēšo ādu. Smarža gan vairāk atsauc atmiņā vasaras naktis šķūnī ar sienu, bet tās tomēr tika dāvinātas… Man pašai rozes nepatīk – tās ir ar ērkšķiem. Es dodu priekšroku kaut kam maigākam, kā limonijas vai virši. Tos var tik vienkārši sakaltēt un pielikt pie sienas vai ielikt dekoratīvā vāzē, taču ar maigāko pieskārienu tie izjūk… Bet tas nekas, es tos nolikšu uz skapja – tur neviens tiem netiks klāt. Tagad man tikai jāizdomā, kā izkaltēt tulpes – tās nekad neizskatās tik labi. Tulpes. Man ļoti patīk tulpes. Tās var būt visdažādākajās krāsās un krāsu salikumos. Manas mīļākās vienmēr ir bijušas violetās. Tu jau zini – tās tumšās, kuras ir gandrīz melnas. Jā, tās man ļoti patīk. Šīs tulpes man atgādina konfektes, ko agrāk māte pirka Bon Bon. Es vienmēr violetās apēdu pirmās. Jau labu laiku neesmu tādas ēdusi. Vai tādas vispār vēl pārdod? Varbūt arī tās tagad mūžīgi paliks kā viens zieds manā atmiņu dārzā. Man ir pārāk daudz ziedu, ko es vēlos saglabāt. Šādā ziņā ir labi, ka kāda viena lieta atgādina par vairākām atmiņām vienlaicīgi. Gaišas rozes, kas tuvāk ziedlapiņu beigām pāriet koši rozā. Nekad neesmu zinājusi, kā tādas izskatās sakaltētas un, godīgi sakot, diez vai gribētu. Tā ir viena rožu krāsa, kuru es savā kolekcijā negribu – visi tādas ir redzējuši, saņēmuši, dāvinājuši. Tās nav ne ar ko īpašas, vismaz ne man. Esmu tādas dāvinājusi draudzenes izlaidumā – vakarā saplēsu kleitu. Saņēmu pirms trīs gadiem no puiša – man viņš nepatika. Reiz nopirku grāmatu, uz kuras bija uzzīmētas tādas rozes, un, kurs gan būtu zinājis, uz 72. lappuses uzlija melna kafija. Jā, kāda viena lieta atgādina par vairākām atmiņām vienlaicīgi – ne vienmēr jaukām. Tādas atmiņas saglabāt nevajag. Violetās Bon Bon ledenes… Cik reizes ar viņām biju aizrijusies, un cik caurumi zobos izveidojās! Šādas atmiņas saglabāt nevajag. Violetās tulpes es nekaltēšu un pie sienas nelikšu. Ir grūti pretoties, tās ir tiešām apburošas, taču zeme ir pilna ar puķēm, kas vēl nav sākušas ziedēt un tikai gaida, kad tu tās atradīsi un izveidosi jaunas atmiņas.