Tātad… iedomājies – tu dzīvo lauku mājā. Mājai ir viens stāvs, taču arī viegli pieejami un iekārtoti bēniņi. Ir samērā karsta vasaras diena, un tu mierīgi sēdi telefonā, šajā mājā, kuru Tev vajadzēja iedomāties. Tu novērs savas acis no telefona ekrāna, lai appētītu istabu. Pa vienu no vecajiem koka logiem iespīd saule, un tās staros ir redzamas putekļu daļiņas. Tu pie sevis nodomā:’’Diez vai te ir vēdināts pēdējā laikā?’’ Tāpēc dodies atvērt durvis. Jau vien pietuvojoties tām, tu dzirdi skaistās putnu dziesmas tālumā un izdomā iziet nelielā pastaigā cauri pļavai un tad gar mežu mājās. Tu uzvelc saulesbrilles, tirgū pirktus krokšus un dodies pastaigā, nezinot, kas tevi sagaida.
Lēnām staigājot pa pļavu, tu aiz sevis sadzirdi enerģiskus soļus, kas aši tuvojas tev no muguras.
Tas ir suns! Liels, pūkains kompanjons, kas, sajūtot tavu smaržu, izdomāja tevi pavadīt. Zāles stiebriņi pļavā ir ļoti sausi, var pateikt, ka lietus šo apkārtni nav ilgi apmeklējis. Turpinot ceļu, uzpūš maigs vējš, visā šajā karstumā tas liekas ļoti atspirdzinošs. Sāk pilināt lietus, bet tas nekas, tu jau esi pie meža, tev nav par ko uztraukties. Tu palien zem lielas egles un apsēdies uz tās saknēm, Tev blakus noguļas suns, kas, tikko beidzis ķert sienāžus, vēlas atvilkt elpu un paglābties no zemē nākošajām lietus lāsēm.
Ievelkot dziļu elpu, tu jūti šo lietus smaržu sajaucoties ar egles sveķu aromātu. Tev pat vairs negribas izvilkt ārā telefonu, tā vietā tu paņem blakus guļošu zariņu un uz zemes sāc zīmēt virpulīšus, gaidot, kad lietus beigsies. Un kas to būtu domājis! Drīz vien debesis sāk skaidroties. Paliek nedaudz drēgns, un tu izdomā, ka būtu laiks doties mājās. Gar pļavas horizontu ir redzams, ka saule arī savu šīs dienas ceļojumu ir beigusi. Taču izskatās, ka sunim šī pastaiga bija tikai iesildīšanas. Tu izdomā, ka vēl izmetīsi ātru aplīti cauri mežam.
Gaiss pēc maiga lietus liekas daudz vieglāks. Paņemot malā saaugušos koku zarus, tu nejauši aizbiedē pāris putnus, kas arī visu šo laiku tev līdzās slēpās no lietus. Tā vien liekas, ka lēnītēm tu saplūsti atpakaļ ar dabu, sev nemaz nemanot. Kurš gan būtu domājis, ka tas ir tik vienkārši?
Ejot cauri mežam, var dzirdēt, kā vējš svilpo cauri zariem, taču, paskatoties uz augšu, var redzēt, kā līgojas koku galotnes. Pēkšņi tu uzej skaistu koku saaugumu – piecas egles aug nelielā aplī un pa vidu ir nocirsta koka celms. ,,Es šeit varētu rīt atgriezties pusdienlaikā uz nelielu pikniku,’’ tu pie sevis nodomā un lēnītēm dodies atpakaļ mājās. Suns, kas tev visu šo laiku sekoja, tomēr izvēlas tevi atpakaļ nepavadīt un palikt nu jau mitrajā pļavā. Varbūt viņam nav saimnieka? Atvadoties no sava kompanjona, tu pamani, ka uz kreisā krokša tev lien mazs, mazs gliemezis. Tu mēģini to noņemt, bet tas neļaujas – it kā negribētu tevi laist prom. Tomēr tev to izdodas noņemt un nolikt uz blakus esoša sarkanā pļavas āboliņa lapas. Dodoties mājās, tu vēl atskaties atpakaļ, un suns no ērtās sēdēšanas pieceļas kājās, lai paluncinātu asti, cerībā, ka varbūt tomēr pārdomāsi.
Tagad… Kur tu patiesībā esi? Gan jau mājās, sēdi pie datora vai baksti telefona ekrānu. Taču ja nu tomēr tu šo stāstu vari pārvērst par realitāti?