Autors: Iveta Zvaigzne

Vai esat dzirdējuši, kā izdarītas palaidnības pārvēršas par labu? Šis ir stāsts par trīs maziem nebēdņiem velniņiem, kuriem tieši tā izdevās.

Lasīt tālāk “Velniņi manā skolā (Gabriela Kostigova, 6.l)”

      Kādu dienu viena skolotāja bija tualetē. Nejaušības pēc viņa iemeta atslēgu podā, to nepamanot, viņa devās mājās.

          Nakts vidū velniņi atrada to atslēgu un uzreiz devās uz virszemi. Tie izkāpa no poda un saprata, ka nokļuva skolā. Viņi izdomāja, ka viņiem vajadzētu kaut ko izdarīt, lai sabojātu citiem dienu.

          Velniņi ilgi domāja, un izdomāja, ka vajadzētu paslēpt visas atslēgas, lai neviens netiek savās klasēs. Velniņi paslēpa visas atslēgas puķu podā, domājot, ka tās nevarēs atrast. No rīta apkopējas bija izmisumā. Velniņi jau domāja, ka viņu blēņas ir izdevušās, bet izrādījās, ka katram skolotājam ir savas klases atslēgas un stundas varēja turpināties.

           Pusdienlaikā apkopēja, laistot puķes, atrada visas atslēgas. Diena noslēdzās ar to, ka velniņi bija dusmīgi. 

          Velniņi saprata, ka mājās viņiem tomēr klājās labāk, un no dusmām ielēca atpakaļ podā un nokļuva mājās.

Reiz elles velniņi gājuši sūdzēties Dieviņam, ka nekad nav redzējuši gaismu, un nav bijuši uz virszemē.

   Velniņi gribējuši padzīvot uz zemes, jo nezinājuši, kā tur ir. Dieviņš piekrita, bet ar vienu nosacījumu. Velniņiem zemes virsū jāizdara kaut viens labs darbs. Dieviņš viņiem iedeva veselas divas dienas, bet, ja labā darba nebūs, velniņi tiks aizsūtīti atpakaļ uz elli, un viņi nekad vairs neredzēs gaismu.

Velniņi nepaspēja attapties, kā jau atradās uz zemes.

Zemi bija pārklājis sniegs, un bija ļoti, ļoti auksti.  Kas ar viņiem noticis? Velniņiem bija  tik auksti , ka zobi klabēja  un astes gali bija sasaluši, un tumšs kā peklē. Bija jāmeklē uguns un siltums.

Pēkšņi viens no velniņiem iesaucas :”Paskat, redz, tur kaut kāds kalns tur kūp dūmi!” Dodamies.  Tas nebija kalns, bet  Gulbenes novada vidusskola. “Nu tik prieki, bet kā mēs tiksim iekšā?” velniņi prātoja.

“Bet mēs taču velniņi, mēs visu varam.” Atraduši skolas ventilāciju, velniņi ielīda mūsu skolā. “Cik te visādu nezināmu lietu!” viens velniņš noteica, “nu tik uzdzīvosim.” Atverot svešas telpas durvis, velniņi iegāja iekšā. Tāfele, krītiņi, flomāsteri, burtnīcas., ābece. Izkrāsojuši sejas , apgāzuši krēslus, saplēsuši ābeci, velniņi aizmiga. Te  pēkšņi troksnis, skaļums no kā velniņi pamodās. Bija rīts un skolēni bija ieradušies skolā. Velniņi sēdēja klases stūrī sarāvušies, ka tik viņus kāds nepamana. Tik daudz nedarbus sastrādājuši, bet tak viss vēl priekšā. “Te vēl šodien bērni ieradušies, tādi paši kā mēs,” domāja velniņi, ”tik viņiem astes un ragu nav. Gan jau sadraudzēsimies!” Velniņi laidās dienas nedarbos. Velniņus neviens neredzēja. Plīsa, šķindēja, gāzās, bet visur tika vainoti un bārti skolēni.

   Nu velniņiem bija prieks par saviem nedarbiem. Veselas divas dienas pagāja nedarbos, un viņi attapās pie Dieviņa.

“Nu nevienu labu darbu neesat veikuši zemes virsū,” Dieviņš teica, “paliekat vien savā ellē un dienas gaismu vairs neredzēsiet.” 

Velniņi izlien no akas, kas atrodas meža vidū. Ejot uz priekšu, viņi ierauga skolu. No tā brīža skolā sākas visādi nedarbi. 

  Pirmais nedarbs, ko viņi izdomāja, bija atgriezt visus krānus vaļā tualetes telpā, bet notika stunda, neviens negāja uz tualeti. Šo nedarbu pirmā pamanīja apkopēja un aizgrieza krānus ciet. Tad viņiem iešāvās prātā nākošā ideja-iemest neīstu zirnekli skolotājas kafijā. Diemžēl arī šis plāns neizdevās, jo skolotājai sākās stunda, nebija laika iedzert dzērienu. Velniņi bija dusmīgi un nokaitināti, ka neviens nedarbs vēl nav izdevies. Tāpēc viņi pārliecinās, lai trešā reize izdotos. Viņu viltīgais plāns ir nospiest avārijas pogu. To izdarot, visi skolēni un skolotājas pamet skolas telpas. 

   Velniņi ir ļoti priecīgi, ka beidzot kaut kas ir izdevies. Tālāk viņi dodas uz pilsētas pusi, darīt savus nedarbus.