Es esmu mazs, pūkains, zaļš radījums, man ir 13 gadi. Mani nevar pieskaitīt ne pie cilvēkiem, ne pie dzīvniekiem, jo neatbilstu to standartiem.
Manu ķermeni klāj zaļi, tādi kā priežu skuju matiņi. Man ir sešas ausis, kas palīdz sadzirdēt nevēlamas radības, lai paspēju paslēpties mājoklī, kad tie tuvojas. Atceros, kā vienreiz biju ēdiena meklējumos, kad sadzirdēju kādus svešus soļus nākam manā virzienā un man bija tikai pāris sekundes, lai es paglābtos no svešinieka. Manas trīs acis palīdz saskatīt barību, kuru vēlos nomedīt. Divas acis pa malām palīdzēs nomedīt dienā, taču vidējā – naktī. Deguna man nav, jo smarža manai dzimtai nav nepieciešama un svaigo gaisu es uzņemu caur ādu. Vaigi pufīgi, sārti. Manas plaukstas ir mazas, taču pirksti gari jo gari, un nagi uz tiem vēl garāki, lai labāk varētu atrast ēdienu, kas slēpjas meža biezokņos. Viena pēda man ir liela, turpretim otra – maza, tas tā, lai varētu pielāgoties pārvietošanās apstākļiem, kā arī šķēršļiem, kas gadās ceļā, un, nē, tas netraucē mūsu dzimtai pārvietoties. Mans mājoklis atrodas dziļi meža biezoknī – tur zem celma, kuram apkārt jau zaļa sūnu kārta. Mūsu dzimtas katrai ģimenei ir savs mājoklis jeb celms. Manā mājā viss ir mazs – maza istabiņa, maza virtuvīte, maza guļamistaba, maza viesistaba un pat maza vannaistaba, kurā ikvakaru nomazgāju savus asos, zaļos matiņus.
Mans mājoklis no ārpuses ir celms, kurš apaudzis ar sūnām, durvis mazas jo mazas – kādu 15 centimentu augstumā. Ieejot pa tām, var redzēt daudz zaļu augu, kuri izkliedēti pa visu mājokli. Pretī var redzēt viesistabu, kurā ir neliels seno laiku televizors, kā arī dīvāns, uz kura nosnausties pēc garas dienas. Protams, ir arī virtuve, kurā es gatavoju, piemēram, slieku salātus ar mellenēm, skudras brūkleņu mērcē, ņam – ņam… Vannaistaba man ir maza, jo tajā uzturos tikai kādas 12 minūtes dienā, lai nomazgātos. Man ļoti, ļoti patīk sava guļamistaba, jo tajā ir liela karaļa izmēra gulta, mazi naktsskapīši katrā pusē, un gulta ir iekārta kārklu zaros, lai neaizņemtu vietu uz zemes. Tajā ir arī rakstāmgalds, tā ir dzērvenes lapa, kura uzstutēta uz maza dzērveņu krūma zariņa. Mans krēsls pie tā ir pati dzērvene, kura nepārtraukti virpuļo pa manu istabu, jo tā ir apaļa un nevar nostāvēt vienā vietā.
Nu, ko es tur par sevi vien, ir vēl viena lieta, kas man ļoti, ļoti patīk, un tie ir cilvēki. Hmm, bet viņi arī laikam ir dzīvas radības. Nekad neesmu tos saticis, tikai novērojis. Bet katru reizi, kad esmu viņu pilsētā vai mājā, nosēžos kādā mājas stūrī un novēroju ļaudis. Man patīk skatīties, kā tie mazie bērni rotaļājas savā starpā, vecāki skatās televizoru, vienreiz arī es skatījos to jauko multeni, kuru bija uzlikusi maza meitene. Tā varētu vēl ilgi stāstīt, ko esmu redzējis viņu mājās… Protams, es arī noklausos viņu sarunas, tikai, shhh, nevienam nesaki! Klausoties sarunās, sapratu, ka viņi ir tik ļoti jauki un laikam kādu reizi būs jāsāk ar viņiem runāt… Hmm, bet kas būs, ja viņi no manis nobīsies? Vai kas notiks, ja es baidīšos no viņiem? Ja nu viņi nav tik jauki? Labi, par to domāšu kaut kad vēlāk.