Reiz piedzima kāds mazs zēns, kuram matu vietā auga zāle un tiem pa vidu pāris spilgti ziedi. Zēns bija maza auguma, apaļiem vaigiem un zilām acīm. Ne mammas, ne tēta izskats neliecināja par to, ka zēnam matu vietā varētu augt zāle.
Skolā vieni skolasbiedri viņu apsmēja, taču citi – brīnījās (labā nozīmē). Protams, ka zēns vairāk izjuta tos, kuri viņu apsmēja, jo viņu saukāja par zāles stiebru, zaļoksni, puķīti un vēl visādos citos vārdos. Zēns katru dienu nāca mājās ar asarām. Taču gadi gāja, un viss mainījās, skolēni arvien vairāk sāka apbrīnot šo reto parādību, ka cilvēkam matu vietā aug ZĀLE, kaut kas neticams! Šos matus jeb zaļo zāli bija nepieciešams arī apgriezt, lai tie neizaugtu un neveidotos par gariem zāles stiebriem uz galvas. Zēnam mājās bija dārza šķēres, ar kuru palīdzību viņam mamma apgrieza matus. Dīvaini šķita, ka mati jāmet komposta kaudzē, nevis atkritumu spainī vai krāsnī, jo tos nevar tā vienkārši sadedzināt.
Kad zēna ģimene nolēma doties uz zooloģisko dārzu, zēnam bija jāuzmana savi mati, jo tos jebkurā momentā varēja aizķert kāds zvērs un izjaukt frizūru, nograužot kādu ziedu. Kad ārā aiz loga bija vējaina diena, zēnam kāds zieds mēdza nolūzt, un tie bija jāgriež nost, tad tur palika caurums, kamēr zieds izauga atpakaļ. Viena no lietām, kas bija neizsakāmi neticama, – šī matu zāle ar visiem ziediem dzīvoja līdzi gadalaikiem. Proti, pavasarī, kad apkārt visi ziedi sāka plaukt, zāle līda ārā no zemes un jaunie ziedu asniņi līda cauri zemei, arī zēna mati sāka atplaukt pēc ziemas tumšajiem vakariem. Mati kļuva izteikti zaļā krāsā, un pāris ziedi, kas tur bija, arī kļuva labi pamanāmi. Toties visu vasaru mati bija spilgtā krāsā. Rudens sākumā, kad lietus mākoņi pārņēma visas debesis, zēna mati auga griezdamies, un mamma tikai spēja tos griezt. Taču uz rudens beigām tie jau kļuva oranži un brūngani, un zēna mammai tie bija jānogriež līdz saknēm. Ziemā uz zēna galvas bija palikuši tikai stiebri no zāles un ziediem, taču viens labums tajā bija saskatāms – zēna galvai nepārtraukti bija silti, un viņam nebija nepieciešama cepure…
Tā nu tas viss atkārtojās gadu gadiem[1] , līdz zēns novecoja un 94 gadus vecumā nomira, taču zāle joprojām palika zaļa jo zaļa, tāpat arī spilgtie ziedi starp zāles stiebriem. Veco vīru apglabāja zelta zārkā. Uz kapakmeņa iegreba tekstu: ‘’Zēns, kuram matu vietā zāle’’.