Kad bija noslēdzies skolas mācību gads, Pelēns brauca ciemoties pie
vecmammas uz viņas lielo māju, kurā gan pelēnam nedaudz bija bail, jo stāsta, ka Pelēna vecmamma agrāk ir bijusi burve.
Pelēns parasti pie vecmammas ciemojās vismaz divas nedēļas, taču reizēm
pat ilgāk, ja Pelēna mammai izdevās viņu pierunāt. Pelēna vecmamma ļāva viņam
skraidīt pa visu lielo māju, taču mājas augšējā stāvā atradās kādas noslēpumainas durvis, kurās pelēnam nebija ļauts pat ieskatīties. Vecmammas attaisnojums bija, ka tur dzīvojot kāds briesmonis, no kura, protams, pelēnam uzreiz sametās bailes. Pelēns, saprotams, klausīja vecmāmiņu un nelūkojās tajās, taču viņu nebeidza mocīt liela ziņkāre.
Kādu dienu, kad pie vecmammas ciemojās arī citi pelēni jeb viņa brālēni un māsīcas, viņi nolēma nedaudz ieskatīties, kas tad īsti ir aiz šīm noslēpumainajām durvīm. Pelēni, vecmāmiņai nemanot, klusi jo klusi aizlavījās līdz mājas pašam augšējam stāvam un nu nevarēja izlemt, kurš taisīs vaļā noslēpumainās durvis. Neviens no viņiem nevēlējās to darīt, jo bija dzirdējuši baismīgos stāstus par vecmāmiņu un viņas buršanas spējām.
Viņi nolēma spēlēt spēli ‘’Akmens, šķēres, papīrīts’’ un zaudētājam vajadzēs
palūkosies durvīs. Tā nu sanāca, ka Pelēns zaudēja šo spēli un tieši viņam bija
tajās jāieskatās. Pelēns bija satraukts tikpat ļoti, cik visi pārējie, taču viņam nekas cits
neatlika. Pelēns nedroši pavēra durvis, ielūkojās tajās, un viņa acis uzreiz
iemirdzējās. Atverot durvis un pārkāpjot pāri slieksnim, visa vecmāmiņas māja bija
kājām gaisā – vecmāmiņas virtuve, guļamistaba, spēļistaba un pat pagalms bija
ačgārni. Taču ar to viss nebeidzās! Pelēns apgāja ap mājas stūri, un tur, pagalma
smilšu kastē, sēdēja kā divas ūdens lāses tāds pats peļu bērns kā viņš. Pelēns pasauca arī pārējos – visi Pelēni bija dubultojušies!
Kad vecmāmiņa pārnāca mājās no burkānu dārza, viņa dzirdēja aizdomīgu
klusumu un manīja, ka ceļā uz mājas pēdējo stāvu ir ķepiņu nospiedumi. Viņa
nolēma pavērot, kur visi pelēni palikuši. Vecmāmiņa uzkāpa augšstāvā un ieraudzīja puspavērtās durvis. Viņa no priekšauta kabatiņas izvilka sudraba burvju zizli, pavicināja to un nobēra nezināmu burvju vārdu pantiņu. Kad Vecmāmiņa to pateica, visi pelēni ar burvju palīdzību, attapās blakus vecmāmiņai. Peliene tiem paskaidroja, ka noslēpumainā telpa zaudēs savu burvestību, ja tajā ies bez saimnieces klātbūtnes. Tad nu vecmāmiņa no citas kabatas izvilka sudraba atslēdziņu un aizslēdza noslēpumainās durvis tā, lai neviens tajās vairs nevarētu iekļūt.