Gads: 2023

Bargs putenis pāri, nāk zaļums jau sen,

               Atvadās maldās un ziedus jau dzen.

               Raugoties varā, kā plīstošās mokās,

               Ieklausies, kā mana pilsēta mostās!

               Kā saliedēts cilvēku kamolis dzijas,

               Ātrumā tinās un uzzied, un vijas.

               Dzeloņu drātīs sirds atnāk un raud,

               Sakrātās sāpes no dzirkstīm izrauj…

Lietus

Betona kluči uz ielām. Vai tiem nebūtu jāatrodas stroikās?

Asfaltā guļ nošautie. Vai viņus mājās negaida vecāki, bērni?

Rosība sit augstu vilni. Vai večiņām tā neizbeigsies dzija?

Ielu krustojumus šķērso traktori. Vai ceļi jau notīrīti? 

Kājas trīc un rokas sāpīgi tirpst. Vai tas no uztraukuma?

Ādas cimdus uzrauj naglas. Vai pilsētnieki nebaidās sala?

Durvis un dēļi veido kaudzes. Vai kāds mājās izlauzis eņģes? 

Ekstāze, šķietami, ēno viņu sejas. Vai tā ir, tās nav bailes?

Suverenitāte dzen mūsu tautu uz priekšu. Vai tā būs vienmēr?

Betona bluķi un šķembas sedz skatu uz tālāko ielu,

Ar sirsnīgu skatienu vietējās sievas dod buljonu un siltu „Labrītu!”

Rīgas ielās plūst cilvēku sarunas, kas spekulē par tuvāko nākotni,

Ir vai nav mums jābīstās? Ko izdomās tie naidīgie omoni?

Krēsla pārņem zilās debesis,

Ārā joprojām skan cilvēku balsis,

Deg uguns, tā līdzi ar vēju dejo,

Esam vienoti domās un zinām mēs vienu:

Sargāt mūsu zemi – tas šodien mūs vieno!