Sestdienas rīts. Ārā līst lietus, bet Saule arī caur zariem uzspīd. Pagultē gulēju zem vēlmes sarullēt visu filmiņu atpakaļ rullītī, bet tā vietā es tomēr izlēmu attīt un izlikt to gaismā ar cerību, ka nožūs.
Ar laiku, nerūpējoties par to, filmiņa sabojājas, kļūstot par nelasāmu, miglainu un nevienam nevajadzīgu lentiņu.
Cauri šai filmiņai lūkojoties, varēja redzēt, kā es arvien vairāk slīku. Ar katru mirkli, kad no tās pazuda kāds kadrs, ar katru dienu, kad bildes arvien biežāk saskārās ar manu asaru plūsmu, tā rezultātā lēnām izdalījās atmosfērā.
Kā es varēju to pieļaut?
Ieeju vannasistabā, pagriežos un paskatos spogulī, neredzu sevi atspulgā. Nesaprotu. Vēlos atgūt sevi, bet nezinu, kas es esmu. Atgūt sevi tagad būtu kā iemiesoties svešā ķermenī, kuru neviens nezina un neatpazīst, nepazina un negrib nemaz pazīt. Tādēļ katra jaunā „es” kļūst arvien nepatīkamāka ne tikai sev, bet arī citiem.
Varu teikt, ka esmu kā ūdens, kas cirkulē vecā boilerī. Kad tas saniķojas, ūdens kļūst nepamatoti vēss, un, kad ūdens kļūst vēss, – pazūd vēlme mazgāties. Higiēna. Tā es ietekmēju apkārtējo pašsajūtu, nemainot sevi. Esmu tā, kas maina apkārtējo perspektīvu uz sevi. Nav temperatūras kontroles. Ir jāiegādājas jauns boileris.
Ir tik viegli iet garām cilvēkiem un spriest par to, kas viņi ir, pamatojoties uz to, ko novēro trīs sekunžu garumā. Kad cilvēks tomēr izvēlas pasmaidīt, tas ne vienmēr nozīmē, ka aiz tā slēpjas laime. Diemžēl daži smaidi ir kā maska. Aiz tās slēpjas dziļas sāpes, skumjas vai pat naids. Lielākā daļa ļaužu ir tādi, kādi viņi nešķiet.. pat ja tas nav ar nolūku. Cilvēki mēdz rādīt tās īpašības, kas ne pārāk raksturo iekšējo sevi aiz ārējā apvalka, ko mēs saucam par ķermeni.
Ļaudis kā es, kas tiek uzskatīti par vienaldzīgiem, patiesībā var būt ar vissirsnīgāko dvēseli. Viņi vienkārši tiek pārprasti. Ir jāredz, kas tiek paslēpts. Veltiet vairāk laika, lai attītu vaļā filmiņu, mīliet otru tādu, kādu parāda ne tika no ārpuses. Aplūkojiet to filmiņu prātīgi, parūpējieties par to, kamēr nav par vēlu!