Tām 13 248 ģimenēm, kuras tika izrautas no savām dzimtajām mājām, iemestas lopu vagonos un aizvestas Sibīrijas plašumos. Tām ģimenēm un dzimtām, kas palika un varas pārspēka priekšā, baiļu vadīti, bija spiesti piedalīties kolektivizācijas procesā un raizēties gan par aizvestajiem tuviniekiem, gan savu Latvijā palikušo mīļo cilvēku dzīvībām.
Traģiski…Mazi bērni, skolēni un skolotāji, vīri un sievas, jauni un veci, mūžu padzīvojuši un mūžu neizdzīvojuši… – 42 125 cilvēki jeb 2,2% Latvijas iedzīvotāju. Lielākā izsūtīšana Latvijas vēsturē.
Sāpes, izmisums…Un vienlaikus arī gara spēks, ticība, dzīvotgriba un dzīvotalkas.
2021.gada 25.marts – skolēnu pārdomas, emocijas pēc sarunām un video noskatīšanās
9.e
Katram ir jābūt pārliecībai, ka ir spējīgi cīnīties par savu valsti.
Ar varu un pazemojumu var iznīcināt jebkuru cilvēku.
Ir jāciena savas mājas un komforts, ko tā dod, jo jeb kuru brīdi var nākties šķirties ar to.
Šausmīgas emocijas, brīnos, kā cilvēki vispār izdzīvoja, tikt izsūtītam no savām mājām uz visu mūžu bez iespējas atgriezties ir vairāk, traģiski. Filma lika aizdomāties.
Jāmīl savas mājas un tuvinieki, jāizbauda katrs mirklis savā vidē.
Sašutumu par to , ka tā var rīkoties. Līdzjūtību tiem cilvēkiem, kam to nācās pārciest. Skumjas par tiem cilvēkiem, kas tika nošķirti no savām ģimenēm, un vairs neatgriezās dzimtenē.
Lai arī cik briesmīgas un ļaunas lietas notiktu, tev vienmēr jāturpina cīnīties un nedrīkst zaudēt cerību, jo nevar zināt vai tā nepiepildīsies.
Vienmēr ir jāpaliek stipriem, nedrīkst padoties, jo kādreiz tāpat visas mokas beigsies, jābūt pašdisciplinētiem, lai tevi nenošautu, jo tur bija jāklausās visus un jādara visu ko tev prasa.
Mēs, latviešu tauta, esam stipri jebkādā laikā, šis notikums mūs padarīja vēl stiprākus un lepnākus par saviem radiniekiem.
Par upuri varēja kļūt jebkurš cilvēks. Jebkāda negatīva attieksme, darbība pret padomju režīmu bija sodāma. Bailes par sevi un tuviniekiem nomāc un ierobežo cilvēkus, liek tiem pakļauties. Tāpēc bailes ir visspēcīgākais ierocis.
Lielās politiskās problēmās bieži cieš tieši daudz nevainīgu cilvēku.
Es teikšu godīgi ne pārāk labas, jo negribētu šādus laikus piedzīvot. Mums tiešām ir paveicies, ka bija, kas cīnās par mūsu valsti un mēs šeit varam dzīvot mierīgi.
Mana atziņa ir tāda, ka nevajag nekad padoties un tiešām cīnīties par visu.
9.l
Cilvēkiem vienam pret otru jāizturas labāk, to ka jebkurā laikā, jebkurā dienā tevi var pārņemt nelaime un tu vairs vari palikt bez mājām.
Sliktais var pienākt nemanot, tādēļ mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
Ka autoritārā varā, pat cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības.
Deportācijas māca to, ka dzīvē ar cilvēkiem var notikt jebkas un jebkurā mirklī un jāsaprot tas, ka neviens no mums pie tā nav vainīgs un ar to ir jāsamierinās, bet deportācijas māca arī daudz par citu cilvēku vēsturi.
Esi stiprs un nekad nebeidz ticēt saviem sapņiem, jo ar laiku viņi piepildīsies.
Man stāstījums radīja vienlaicīgi pozitīvas un negatīvas emocijas. Pozitīvi likās tas, ka jaunieši ar skolotāju spēj, kaut ko tik interesantu izveidot pārējiem skolas jauniešiem. Negatīvais tas, ka tu patiesi sajūti to stāstījumu, ko pavēsta jaunieši un saproti, kādi apstākļi bija deportāciju laikā.
Lai ar kādām grūtībām latviešu tautai nācās saskarties, viņi centās būt vienoti un centās sniegt palīdzību.
9.b
Iemāca to, ka ir jāizbauda un jānovērtē kas tev ir dots šajā brīdī.
Ļoti daudz negatīvu emociju, sirds sažmiedzas no domām par to, kā izturējās pret cilvēkiem.
12.l
Jāmācās no pagātnes notikumiem.
Cik patiesībā šobrīd ir labi!
Uzzināju, ka klases biedri kopā ar skolotāju ir izveidojuši ļoti labu filmiņu par deportācijām. Uzzināju iemeslus kāpēc cilvēkus izsūtīja.
Īsti nezinu, ko tas var mācīt, tik to, ka vara var darīt šausmīgas lietas cilvēkiem un izrīkoties ar tiem kā vien grib.
Izbaudiet brīvību un laiku, kurš Jums ir dots!
Vienmēr esi gatavs jebkurai dzīves situācijai.
Mēs nezinām, kas mūs var sagaidīt jauna diena, tāpēc sargājam viens otru un dalāmies atmiņās, lai tās ir paliekošas.
Nekad nevari būt drošs par savu drošību. Pietiek ar vienu varas izsalkušu vīru, lai mainītu miljoniem cilvēku dzīves.
Jo vairāk par vēsturi tiks runāts, ar visām necilvēcīgajām detaļām, jo lielāka iespēja, ka tas vairs nekad neatkārtosies, zinot, kas cilvēkus sagaidītu. Taču tas arī liek saprast, lai ko Padomju Savienība nedarītu, tas nesalauza šīs tautas, mēs dzīvojām, lai pastāstītu skarbo patiesību.
Deportācijas man māca vairāk novērtēt savu tagadējo dzīvi, būt pateicīgai par to, ka man ir iespēja būt kopā ar savu ģimeni un draugiem, ka man nav jādzīvo neziņā par kādu, ka es varu atrasties mājās – paēdusi, apģērbta un siltumā.
Tava dzīve var sabrukt jebkurā brīdī.
Man kaimiņos dzīvo sieviete, kas arī bija izsūtīta un ir atgriezusies, esmu ar viņu runājis un viņa man ir stāstījusi par to kā bija. Tagad viņai ir pāri 80. gadu. Varbūt vēl ir cilvēki, kas varētu dalīties pieredzē par bēdīgajiem notikumiem.
Tu nekad nevari zināt, kurā brīdī tava dzīve var sagriezties kājām gaisā!
12.b
Esi uzmanīgs, spicē ausis. Savu bagātību vai gudrību lieki tautā nerādi. Izturību visos dzīves apstākļos. Neatlaidību.
1949.gada 25.marta deportācijas māca mums turēties kopā un palīdzēt viens otram.
Tajā laika periodā bija svarīgi turēties kopā un atbalstīt vienam otru.
11.l
Esi pateicīgs par savām mājām un zemi Latviju.
Nedrīkst aizmirst kas notika pagātnē.
Manuprāt, lai vai kas notiktu ar cilvēku, lai kur viņu izsūtītu vai darītu pret viņa paša gribu, nedrīkst padoties un ļaut sliktajiem sevi negatīvi ietekmēt. Tādā veidā cilvēkam būs lielāka izturība.
Ka jābūt pateicīgiem par savu zemi, par savām mājām un par savu dzīvību.
Iemācīja, ka cilvēki var būt nežēlīgi savas pārliecības un ideju dēļ.
Priekš manis- izbaudīt mirkļus ar tuviniekiem, jo nevar zināt, kā viss pavērsīsies.
Skarbi dzīves apstākļi liek cīnīties pa sevi un savu nākotni.
Galvenais ir neaizmirst, lai nekas tāds neatkārtojas. Šausmīgi, kad dēļ savstarpējām nesaskaņām politikā, jācieš mierīgajiem iedzīvotājiem.
Stāstījums man raisīja bēdīgas emocijas, jo es apzinos, ka šim visam postam cauri ir gājuši arī mani vecvecvecāki, bet paldies Dievam viņi atgriezās no Sibīrijas.
Nekad nevar zināt, kas notiks rīt, jo deportācijas notika pēkšņi, bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma.
Mācību stunda man atgādināja 25. marta piemiņas dienu, par kuru es biju aizmirsis, taču centīšos vairs neaizmirst.
Galvenais ir cīnīties līdz galam un nepadoties, lai cik vien arī būtu grūti.
10.g
Deportācijām uz Sibīriju nevajadzētu atkārtoties nekad nākotnē, jo mira tūkstošiem cilvēku dēļ praktiski nekāda iemesla.
Deportācijas mums māca vairs nepieļaut tādas kļūdas un cienīt savu ģimeni.
Jābūt pateicīgam par savu dzīvi Latvijā, jo dzīve var būt 100 reiz sliktāka.
1945.gada 25. marts mums māca to ,ka tu nevari dzīvot mierīgi ,ja zini ,ka katru brīdi tu tiksi izsūtīt uz citu valsti ,lai gan neesi neko nozadzis, pateicis, izdarīji ko sliktu valdībai ,un tu esi mierīgs iedzīvotājs ,nepieļaut tādas pašas kļūdas, kādas agrāk, kā ir ja tev nav nekā ,ne ēdiena un dzēriena ,ne mājas un mīļie mājdzīvnieki, ne ģimene un draugi ,kā ir ja tev tiešām nekas nav ,kādas ir sajūtas ,ka tevi neciena, aizskar gan fiziski, gan morāli, kā ir ka tev ir jācīnās par katru maizes kumosiņu, kā ir dzīvot sveša zemē.
Rītdiena nav paredzama, viena cilvēka vara nav pareizā atbilde mieram.
Tas varēja notikt jebkuram, bez pamatojuma. Šī ir viena no daudzām lietām, kas parāda cik stipri ir latvieši un ko viņi gadu garumā ir piedzīvojuši, bet tāpat tika līdz vietai, kur mēs esam šodien .
1949.gada 25.marta deportācijas māca, ka mums ir jānovērtē, to, kas mums ir – darbs, skola, ēdiens, ģimene – varam tikai priecāties par to!
Un vēl, vēl….Skolēnu pārdomās galvenie atslēgas vārdi: sāpes, bailes, bēdas, bads, neziņa, uztraukums, skumjas, nāve, zaudējums.
Skolēni domāja arī par to, vai jaunietim Latvijā padomju varas īstenotās deportācijas šķiet nozīmīgs notikums un kāpēc deportāciju notikumus nedrīkst aizmirst!
