Skatos laukā pa logu savā jaunajā dzīvoklī. Dzīvoklī, kas ir daudz mazāks par manu veco māju, no kuras man bija tik ātri jāvācas ārā. Pa šo logu laukā redzu parku, svaigo sniegu no pagājušās nakts, kas ir noklāts kā pieguļoša sega zem mirušās zāles.
Tālumā es redzu mazas figūriņas, kas traucas augšā pa balti nokrāsoto kalnu, velkot kaut ko tādu, ko es nespēju saskatīt tik tālu. Neredzu, bet zinu, kas tie ir. Tie ir mazi bērni, kuriem nav nekas cits prātā kā būt pirmajiem kalnā, lai izgrebtu savu celiņu pirms visiem pagalma bērniem.
Kad šie bērni savās siltajās gultiņās pamostas sniegbaltajā pasaulē, viņiem ne reizi neienāk prātā doma par to, ka jākāpj kalnā. Viņi nedomā par sviedriem, kas pilēs pār viņu mugurām, ejot uz augšu šajā šķietami nebeidzamajā kalnā, ejot cauri sasalušajam gaisam ap viņiem. Tie neiedomājas, cik smagas būs šīs plānās plastmasas ragavas, kad viņi pēc brauciena izmisīgi mēģinās tikt atpakaļ augšā, jo tā kalna galā, baltajā kalnā, kas viņu vārgajām kājām vienmēr šķiet kā izmisīgs šķērslis, slēpjas tīra laime. Tur var uzlēkt uz ragavām un būt vienotiem ar vēju. Slīdot lejā no kalna arvien ātrāk, sajūtot briesmīgi aukstā gaisa un sniega daļiņu dzēlienu pret saviem sārtajiem vaigiem, tie kliedz tīrā priekā un sajūsmā.
Brauciena saviļņojums ilgst tikai pāris sekundes, daudz īsāks laiks nekā mokošā rāpšanās atpakaļ kalnā. Bet viņiem tas ir tā vērts.
Šo bērnu vecāki neapzinās, ka viņu ķipari par dzīvi zina krietni vairāk nekā viņi paši. Bērni zina, ka tas, kas sagādā lielu prieku, var sagādāt arī lielas sāpes, ka ir smagi jāstrādā, lai sajustu šīs sajūsmas pieplūdumu, ka dzīve sniedz divas pilnīgi pretējas sajūtas un ka ir vērts pārdzīvot vienu, lai beigās iegūtu otru.