Reiz meža biezoknī, nelielas upes piekrastē, dzīvoja zēns vārdā Larels. Viņš bija
garš, ar īsiem, brūniem matiem un zaļām acīm. Kārtējā pavasara diena ritēja brīvā dabā,
dziedējot kokus un klausoties putnu skaņās. Taču Larels bija īpašs, viņam nebija ožas jau kopš dzimšanas, viņš nezināja, kā smaržo upe, koku lapas, ziedi, kas auga piemājas krūmā un daudz kas cits, taču tas bija viņa sapnis – sajust smaržu.
Larels jau kopš mazotnes brīnījās, kā citi vienaudži un vecāki cilvēki jūt smaržu.
Viņaprāt, tas bija neiespējami kaut ko just, viņš domāja, ka visi cilvēki ir tādi kā viņš
jau kopš dzimšanas. Toties pārējās Larela maņas bija labāk attīstītas nekā citiem, piemēram, redze un dzirde. Larels varēja saskatīt mazu tārpiņu vairāku simtu metru garumā un izskaitīt tā posmiņus. Tāpat viņš varēja arī sadzirdēt lāci vairāku kilometru attālumā un jau laicīgi ieiet savā namiņā, lai patvertos no milzīgā meža iemītnieka.
Vairāk par visu pasaulē Larels gribēja just, kā smaržo saldējums, cukurvate, pavasara ziedu smarža un daudz, daudz citu smaržīgu lietu. Klausoties vienaudžu stāstos, Larelam atlika vien sapņot, ka kādu dienu viņa deguntiņš jutīs visas šīs smaržas un arī viņš ar prieku varēs ostīt ziedus un citus aromātus.
Viendien, pastaigājoties pa mežu, Larels ieraudzīja nelielu, zilu putekšņu
mākoni, kas atradās netālu no viņa iecienītākās makšķerēšanas vietas. Pirmais, ko
ieraudzīja Larels, bija daudzas lēkājošas zivis upes piemalē, kas tā vien gribēja kaut ko
pateikt Larelam, bet viņš nesaprata un ar bailēm apgāja ap zilo putekšņu mākonīti un
upes krastu, un devās uz māju pusi. Dažas dienas vēlāk Larels mežā ieraudzīja to pašu putekšņu mākonīti, tikai jau ar sarkanas krāsas daļiņām un blakus redzēja sarkanas rozes, kas liecās uz šī mākonīša pusi. Neilgu laiku pēc tam mākonītis iekrāsojās arī dzeltenā krāsā un kļuva saules apspīdēts. Kokā sēdošais putniņš pačivināja puisim, un visbeidzot Larels sadūšojās un piegāja pie šī burvju mākonīša, un sajuta līdz šim nepieredzētas maņas. Larels juta, ka viņa deguns uzvedas ļoti dīvaini, tas kustējās un VISBEIDZOT saoda smaržas.
Beidzot ar saviem vienaudžiem Larels varēja doties izbaudīt, pasmaržot visas
smaržas, kuras vien varēja pasmaržot, jo Larels jau bija palaidīs garām tiiiiik daudz. Tā nu Larels kopš tās dienas sāka just gan vecmāmiņas pīrādziņu smaržu, gan dažādas ziedu smaržas, gan upes smaržu, un viņš saprata, ka sapņiem ir jātic, jo tikai tad tie spēs piepildīties. Bez cerības nav rezultāta.