Aprīļa beidzamajā nedēļā vidusskolēniem bija iespēja noskatīties mākslas filmu “Mātes piens”.
11.u klases skolēni novērtē iespēju redzēt režisores Ināras Kalmanes filmu ,,Mātes piens”, kas ļauj mūsdienu jaunietim ieskatīties PSRS laiku sadzīvē, karjeras iespējām un režīma ietekmi uz cilvēku likteņiem. Tā liek aizdomāties par dažādiem ģimenes modeļiem un attiecībām ar sev tuviem cilvēkiem.
Dažas jauniešu atsauksmes par redzēto:
,,Visvairāk man patika, kā filmā atklājas tās nosaukums un kā visas filmas garumā ar to bija vilktas paralēles. Manuprāt, ne tikai man bija ļoti vērtīgi paskatīties uz mātes un bērna attiecībām, kas atšķiras no pierastajām. Es sapratu, ka katram notikumam ir savi aizsākumi un iemesli, tādēļ nevar vienmēr viennozīmīgi vainot vienu cilvēku vai apstākli.”
“Manuprāt, filma “Mātes piens” ir ne tikai emocionāls un saspringts stāsts par vienas ārstes cīņu ar totalitāro padomju režīmu, bet arī sniedz vērtīgas atziņas par cilvēka attīstību un pieredzi. Filma uzsver, cik svarīgi ir saglabāt stipras ģimenes attiecības un kopīgi cīnīties, lai izdzīvotu grūtos laikos. Man patika viss filmas sižets, jo bija interesanti iedziļināties filmas notikumos, sekot līdzi mātes izaugsmei, krituma punktiem jeb darba zaudēšanai, depresijai un, protams, cīņai ar nomācošo padomju režīmu. Personīgi, es cerēju, ka māte turpinās cīnīties, bet viņa padevās un nomira. Kā arī, manuprāt, šī filma ir vērtīgs papildinājums Latvijas skolas somas programmā, jo tā palīdzētu skolēniem izprast Latvijas vēstures kontekstu un attīstīt empātiju un sapratni par cilvēka pieredzi. Tāpat filma lika man aizdomāties par daudzām lietām, piemēram, par to, cik svarīgi ir cīnīties par savu pārliecību un principiem, pat ja apkārtējie apstākļi ir sarežģīti.”
10.g kl. pārdomas:
“Mani ļoti uzrunāja, kā filma bija izveidota, visas pārejas un kopskats, par to jāpateicas filmas režisorei Inārai Kolmanei. Arī pats sižets man ļoti patika, ļoti labi attēlotas mātes un meitas attiecības, padomju savienības likumi utt. Iespējams, izlasīšu arī grāmatu.
Mani uzrunāja visvairāk filmas beigas, kur Nora ar saviem vecvecākiem devās pie brīvības pieminekļa (3. Atmoda).
Mūsdienu vārdu brīvība (ne visās valstīs) ir liels ieguvums, jo, piemēram, Padomju Savienībā bija “jāfiltrē” savi vārdi, jo pretējā gadījumā tevi var uzskatīt par dzimtenes nodevēju.
Mani uzrunāja tas, ka Nora tik agros gados kļuva patstāvīga. Man tas nedaudz atgādina pašam sevi – es ātri pieaugu, jo mamma bieži brauca uz darbu.
Vai tiešām ir vērts darīt neapdomīgu rīcību, lai pēc tam būtu sekas, kas izjauc tavu dzīvi?”
Šī ir tiešām pārdomas raisoša filma!
