Velniņi (Madara Krevica, 6.l klase)

Kā jau visās pazemes stacijās, arī šajā bija ļoti daudz durvju. Vienas durvis bija aizslēgtas, un jau ļoti, ļoti sen neviens tās nevarēja atvērt.

Kādu dienu pazemē divi velniņi mācījās burvestības. Viņi pateica nepareizus buramvārdus, un pirmo reizi pēc vairākiem tūkstošiem gadu mazie velniņi atslēdza durvis, kas veda uz staciju. Velnēni, ziņkārības pilni un arī nobijušies, izlīda stacijā. Tur bija daudz cilvēku, tāpēc viņi palika neredzami. Velniņi blēņojoties iekāpa vilcienā, kas brauca uz Latviju. Viņi nezināja, kas ir Latvija, tāpēc nobijās, jo domāja, ka viņus vedīs atpakaļ uz pazemi. Šie mazie rezgaļi dzirdēja, ka vilciena kontrolieris teica, ka viņam jāiet pārbaudīt, vai visiem pasažieriem ir biļetes. Velnēni, to izdzirdējuši, uzkāpa viens otram uz pleciem un pārvērtās par vilciena kontrolieri, salasīja biļetes, kuras nolika uz kāda krāsla. Ieraudzījis visas biļetes, kontrolieris nopriecājās, jo tagad viņš varēs atpūsties. Pēkšņi vilciens sāka braukt lēnāk, jo tuvojās stacijai Gulbenē.

Veniņi izkāpa no vilciena Loti ieinteresēti. Šie mazie draiskuļi ilgi klīda pa pilsētu, līdz nonāca pie skolas. Šo skolu sauca Gulbenes novada vidusskola.

Velnēni pārvērtās par puikām, jo gribēja iekļūt skolā. Viņi bija ļoti nekaunīgi un necienīgi, neievēroja skolas noteikumus. Abi draugi apzīmēja visas skolas durvis, ar bumbu izsita lampas, visos ūdenskrānos sasaldēja ūdeni, sasēja skolotāju vējjakas un mētaļus kopā, pielīmēja visus skolnieku apavus pie grīdas un daudz ko citu. Tad, kad viņi bija pārkāpuši gandrīz visus noteikumus, direktore izsauca viņus pie sevis uz kabinetu, lai aprunātos. Velniņi par to priecājās, jo domāja, ka viņus paslavēs par izdarītajiem darbiņiem. Tomēr tā nebija, direktore viņus sarāja un tāpēc velniņi sadusmujās. Viens velniņš ļoti, ļoti sadusmojās un sasaldēja direktori. Draugi saprata, ka viņi rīkojās nepareizi, tāpēc gribēja aizbēgt no skolas, bet nesanāca, jo viņus pasauca uz ģeogrāfiju.

“Kas tas tāds?” viens velniņš iesaucās rādīdams uz globusu.

“Kā, vai tad tu nezini?” pārsteigti iesaucās skolotāja.

“Nē,” abi kā viens atbildēja.

Protams, velniņi zināja, kas tas tāds ir. Viņi gribēja skolotājai uzdot jautājumus, lai paietu visa stunda un bērni dusmotos, tomēr tad, kad atskanēja zvans un skolotāja vēl nebija paspējusi atbildēt uz visiem jautājumiem, velniņiem par bēdu bērni nebija dusmīgi, skolēni bija priecīgi. Daži pat nāca iepazīties. Tāpēc rezgaļiem bija jāizdomā sev vārdi. Viens ātri izsaucās:”Mani sauc Herts,” “un mani sauc Berts,” izspruka otram.

Pēc pāris dienām velniņi nodomāja, cik viņiem ir jautri šeit virszemē. Pazemē viņiem bija garlaicīgi un visi uz viņiem bļāva, bet šeit ar viņiem runājās, smejās un priecājās. Velniņi saprata, ka viņiem nepatīk pazemē, kur viss ir tumšs un drūms. Viņi vēlas palikt virszemē. Tāpēc viņi aizmirsa par visām burvestībām, palika zēni, tomēr nevis tie sliktie un nekaunīgie, bet mīļi, gudri un laipni bērni. Viņi atsaldēja direktori, atvainojās un apsolīja vairs nepārkāpt skolas noteikumus. Tā nu Herts un Berts palika gaišajā un priecīgajā virszemē.

Literārā pasaka “Velniņi Gulbenē” (Paula Priedīte, 6.e)

Bija divi mazi velniņi, kuri palīdzēja princesei izkļūt no velna nagiem. Palīdzējuši princesei, viņi devās meklēt jaunus piedzīvojumus. Mazajiem velniņiem ceļā bija daudz piedzīvojumu. Viens no tiem bija mūsu mazajā ciemā, ko dēvē par Gulbeni.

Kādā jaukā sestdienas rītā, pirms saule rotā debesu jumtu, velniņi ielīda kādā piemājas šķūnī, lai nosnaustos. Pēkšņi velniņus pamodināja savāds troksnis, kas nāca no mājas puses. Neapmierināti tie grozījās un knosījās, līdz izlēma noskraidot, kas viņiem neļauj gulēt un rada tik lielu troksni. Izlienot no šķūņa, viņi pamanīja vairākus dīvainus radījumus. Viens no dīvaiņiem pagriezās un ieraudzīja velniņus. Velniņi prasīja: ”Kas tu pa ērmu?” Uz ko ērmi atbildēja: ”Saldumus vai izjokosim!” “Izjokojiet!” viens no velniņiem iesaucās! Viens no ērmiem panāca soli tuvāk velniņiem tad satvēra savu galvu ar pleznām, un pēkšņi viņa acis kvēloja zaļā gaismā. Velniņi sapriecājās, ka nav vienīgie velniņi pasaulē un iededza savas acis sarkanā liesmās. Un vienā acumirklī dīvainīši metās mājā kliedzot un aiz savus aizcērtot durvis. Tad velniņi piegāja tuvāk mājas durvīm un dzirdēja, ko ērmi runā, ka tādi helovīni nav vēl piedzīvoti. Velniņi saprata, ka ir helovīna vakars un viņi var pieēsties saldumu pilnus vēderus.

Visas mājas apstaigājuši un saldumus savākuši, viņi devās tālāk piedzīvojumu meklējumos. 

Barikāžu aizstāvjiem (Liene Baumane, 11.u)

Ber manās brūcēs sāli, lai sāp.

Ak, es vēl gribu sajusties dzīva!

Rauj mani uz pusēm, bet dzimteni glāb,

Ir tai jāstāv vēl staltai un brīvai.

Kaut esam mēs niecīgi, drosmes mums daudz.

Ārā, kur naidnieka šāvieni rīb,

Dosimies aizsargāt to, kas ir mūsu.

Ellē lai atgriežas tie, kas mūs kāvuši,

Sāli un smiltis lai brūcēs tiem ber!

Barikādes (Laura Monta Klesmane, 11.u )

Brīnos par mākoņiem Latvijā, tie drūmi un melni,

Arī dzimtene tik viena, vienīgā, senču mantojums,

Raibā naktī, kad uguns dedz, lepni kareivji soļoja,

Ik solī ceļos nomestos, lai Dieva roka sargā tos,

Kas līdz ar mātes vārdu svētu čukst sāpju stundā,

Ārī bērns, ar savām gaišām acīm vēro savu tēvzemi, 

Deg mana delna, svešu zemi es laužu, lai laimi gūtu,

Ej un kalpo dzimtenei, spēkus ziedojot kā vienīgai,

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai un svētīts tas,

kad drošs par viņu krīt.

 BARIKĀDES

Bargs putenis pāri, nāk zaļums jau sen,

               Atvadās maldās un ziedus jau dzen.

               Raugoties varā, kā plīstošās mokās,

               Ieklausies, kā mana pilsēta mostās!

               Kā saliedēts cilvēku kamolis dzijas,

               Ātrumā tinās un uzzied, un vijas.

               Dzeloņu drātīs sirds atnāk un raud,

               Sakrātās sāpes no dzirkstīm izrauj…

Lietus


Barikādes (no vērotāja skatupunkta) (Amanda, 11.kl.)

Betona kluči uz ielām. Vai tiem nebūtu jāatrodas stroikās?

Asfaltā guļ nošautie. Vai viņus mājās negaida vecāki, bērni?

Rosība sit augstu vilni. Vai večiņām tā neizbeigsies dzija?

Ielu krustojumus šķērso traktori. Vai ceļi jau notīrīti? 

Kājas trīc un rokas sāpīgi tirpst. Vai tas no uztraukuma?

Ādas cimdus uzrauj naglas. Vai pilsētnieki nebaidās sala?

Durvis un dēļi veido kaudzes. Vai kāds mājās izlauzis eņģes? 

Ekstāze, šķietami, ēno viņu sejas. Vai tā ir, tās nav bailes?

Suverenitāte dzen mūsu tautu uz priekšu. Vai tā būs vienmēr?

Barikādes (Anna, 11.kl.)

Betona bluķi un šķembas sedz skatu uz tālāko ielu,

Ar sirsnīgu skatienu vietējās sievas dod buljonu un siltu „Labrītu!”

Rīgas ielās plūst cilvēku sarunas, kas spekulē par tuvāko nākotni,

Ir vai nav mums jābīstās? Ko izdomās tie naidīgie omoni?

Krēsla pārņem zilās debesis,

Ārā joprojām skan cilvēku balsis,

Deg uguns, tā līdzi ar vēju dejo,

Esam vienoti domās un zinām mēs vienu:

Sargāt mūsu zemi – tas šodien mūs vieno!

1 2 3 4 5 6 7