Velniņi manā skolā (Gabriela Tiltanova, 6.e)

Reiz elles velniņi gājuši sūdzēties Dieviņam, ka nekad nav redzējuši gaismu, un nav bijuši uz virszemē.

   Velniņi gribējuši padzīvot uz zemes, jo nezinājuši, kā tur ir. Dieviņš piekrita, bet ar vienu nosacījumu. Velniņiem zemes virsū jāizdara kaut viens labs darbs. Dieviņš viņiem iedeva veselas divas dienas, bet, ja labā darba nebūs, velniņi tiks aizsūtīti atpakaļ uz elli, un viņi nekad vairs neredzēs gaismu.

Velniņi nepaspēja attapties, kā jau atradās uz zemes.

Zemi bija pārklājis sniegs, un bija ļoti, ļoti auksti.  Kas ar viņiem noticis? Velniņiem bija  tik auksti , ka zobi klabēja  un astes gali bija sasaluši, un tumšs kā peklē. Bija jāmeklē uguns un siltums.

Pēkšņi viens no velniņiem iesaucas :”Paskat, redz, tur kaut kāds kalns tur kūp dūmi!” Dodamies.  Tas nebija kalns, bet  Gulbenes novada vidusskola. “Nu tik prieki, bet kā mēs tiksim iekšā?” velniņi prātoja.

“Bet mēs taču velniņi, mēs visu varam.” Atraduši skolas ventilāciju, velniņi ielīda mūsu skolā. “Cik te visādu nezināmu lietu!” viens velniņš noteica, “nu tik uzdzīvosim.” Atverot svešas telpas durvis, velniņi iegāja iekšā. Tāfele, krītiņi, flomāsteri, burtnīcas., ābece. Izkrāsojuši sejas , apgāzuši krēslus, saplēsuši ābeci, velniņi aizmiga. Te  pēkšņi troksnis, skaļums no kā velniņi pamodās. Bija rīts un skolēni bija ieradušies skolā. Velniņi sēdēja klases stūrī sarāvušies, ka tik viņus kāds nepamana. Tik daudz nedarbus sastrādājuši, bet tak viss vēl priekšā. “Te vēl šodien bērni ieradušies, tādi paši kā mēs,” domāja velniņi, ”tik viņiem astes un ragu nav. Gan jau sadraudzēsimies!” Velniņi laidās dienas nedarbos. Velniņus neviens neredzēja. Plīsa, šķindēja, gāzās, bet visur tika vainoti un bārti skolēni.

   Nu velniņiem bija prieks par saviem nedarbiem. Veselas divas dienas pagāja nedarbos, un viņi attapās pie Dieviņa.

“Nu nevienu labu darbu neesat veikuši zemes virsū,” Dieviņš teica, “paliekat vien savā ellē un dienas gaismu vairs neredzēsiet.” 

Velniņi manā skolā (6.e klase, anonīms)

Velniņi izlien no akas, kas atrodas meža vidū. Ejot uz priekšu, viņi ierauga skolu. No tā brīža skolā sākas visādi nedarbi. 

  Pirmais nedarbs, ko viņi izdomāja, bija atgriezt visus krānus vaļā tualetes telpā, bet notika stunda, neviens negāja uz tualeti. Šo nedarbu pirmā pamanīja apkopēja un aizgrieza krānus ciet. Tad viņiem iešāvās prātā nākošā ideja-iemest neīstu zirnekli skolotājas kafijā. Diemžēl arī šis plāns neizdevās, jo skolotājai sākās stunda, nebija laika iedzert dzērienu. Velniņi bija dusmīgi un nokaitināti, ka neviens nedarbs vēl nav izdevies. Tāpēc viņi pārliecinās, lai trešā reize izdotos. Viņu viltīgais plāns ir nospiest avārijas pogu. To izdarot, visi skolēni un skolotājas pamet skolas telpas. 

   Velniņi ir ļoti priecīgi, ka beidzot kaut kas ir izdevies. Tālāk viņi dodas uz pilsētas pusi, darīt savus nedarbus.

Velniņi manā skolā ( Una Berģe, 6.l)

Kādā dienā tētis ar telefonu izgāja ārā apskatīties akā ūdens līmeni. Tad pēkšņi telefons iekrīt akā.

Lejā pazemē velniņi spēlē ķerenes. Pēkšņi viens velniņš atrod telefonu un sāk spaidīt podziņas. Otrs velniņš pievienojas, un abi turpina spaidīt podziņas līdz tam brīdim, kad viņi uzspiež pogu “Evakuācija” un vienā mirklī nokļūst virszemē.

      Virszemē ir pienākusi nakts. Velniņi ir nokļuvuši skolā, un abi domā nedarbus. Nerātneļi kopā izdomā sagriezt pārbaudes darbus, kas stāv plauktā matemātikas kabinetā. Nākamajā dienā matemātikas skolotāja ierauga, ka viņas pārbaudes darbi ir sagriezti, taču viņa nav dusmīga vai bēdīga, viņa ir pārlaimīga, jo pārbaudes darbi bija veci un nevajadzīgi. Velniņi, redzēdami, ka skolotāja par viņu nedarbu priecājas, paliek dusmīgi un saka: “ Šī bija tikai iesildīšanās!”

     Nākamajā naktī velniņi domā skolā uzburt zoodārzu. Pienāk nākamā diena. Bērni, skolotāji un direktore ir tik priecīgi redzot ziloņus, tīģerus, zebras, lauvas, čūskas un vēl citus dzīvniekus. Pirms tam skolai nav bijusi iespēja doties uz zooloģisko dārzu naudas problēmu dēļ. Abi resgaļi atkal ir dusmīgi, kad nedarbs nav  sanācis, un jautā: ”Kas ar šo skolu nav kārtībā?”

     Ir pienākusi nakts, un velniņi domā, kādu blēņu izdarīt. Abi izdomā pārkrāsot skolas sienas un izjaukt visas mēbeles. Ir pienākusi nākamā diena. Bērni, skolotāji un direktore ir tik laimīgi, redzam pārkrāsotas sienas un izjaukto mēbeļu pielietojumu. No mēbelēm velniņi pie skolas bija uzbūvējuši rotaļu laukumu.

    Velniņi, redzot bērnus skraidām un spēlējamies, arī sagribēja iet rotaļāties spēļu laukumā. Viņi atrada kāda bērna telefonu un atkal sāka spaidīt podziņas, līdz  uzspieda pogu “Pārvērtības” un pārvērtās par zēniem, kuri pēc mirkļa gāja spēlēties rotaļu laukumā. Rotaļu laukumā viņi sadraudzējās ar citiem bērniem un gribēja uzsākt mācības skolā…

       Reiz ellē divi mazi velniņi gribēja tik uz zemes. Kādu dienu divi mazie velniņi tika uz zemes. Un tā bija skaista vasaras diena.

       Velniņi nonāk Spārītes parkā uz salas. Viņi apskatās un izpēta to parku. Velniņi izdomāja sasaldēt dīķus, kuros peldēja pīles. Kad velniņi sasaldēja dīķus, cilvēki ļoti priecājās, jo tā aizbaidīja pīles. Pēc tam velniņi gāja uz tuvāko veikalu ”Maxima”. Viņi iegāja “Maximā” un sāka grābt saldumus, bet nesaprata, kā samaksāt par saldumiem.

  1. Nebija naudas.
  2. Kase saka: “Noskenējiet preci!”  Un pēc tam: “Nolieciet preci uz rūtainā laukuma!”

Beigās velniņiem bija jāmaksā 1123 EUR. Viņi paņēma no cita cilvēka bankas karti un samaksāja, un izgāja no veikala. Velniņi vēlāk, pastaigājoties un ēdot saldumus, ieraudzīja saules pulksteni, kas ir gulbja veidā.

       Viņi gulbi nobūra, un gulbis atdzīvojās. Tad tā velniņi lidinājās uz gulbja pa pilsētu.

Velniņi (Madara Krevica, 6.l klase)

Kā jau visās pazemes stacijās, arī šajā bija ļoti daudz durvju. Vienas durvis bija aizslēgtas, un jau ļoti, ļoti sen neviens tās nevarēja atvērt.

Kādu dienu pazemē divi velniņi mācījās burvestības. Viņi pateica nepareizus buramvārdus, un pirmo reizi pēc vairākiem tūkstošiem gadu mazie velniņi atslēdza durvis, kas veda uz staciju. Velnēni, ziņkārības pilni un arī nobijušies, izlīda stacijā. Tur bija daudz cilvēku, tāpēc viņi palika neredzami. Velniņi blēņojoties iekāpa vilcienā, kas brauca uz Latviju. Viņi nezināja, kas ir Latvija, tāpēc nobijās, jo domāja, ka viņus vedīs atpakaļ uz pazemi. Šie mazie rezgaļi dzirdēja, ka vilciena kontrolieris teica, ka viņam jāiet pārbaudīt, vai visiem pasažieriem ir biļetes. Velnēni, to izdzirdējuši, uzkāpa viens otram uz pleciem un pārvērtās par vilciena kontrolieri, salasīja biļetes, kuras nolika uz kāda krāsla. Ieraudzījis visas biļetes, kontrolieris nopriecājās, jo tagad viņš varēs atpūsties. Pēkšņi vilciens sāka braukt lēnāk, jo tuvojās stacijai Gulbenē.

Veniņi izkāpa no vilciena Loti ieinteresēti. Šie mazie draiskuļi ilgi klīda pa pilsētu, līdz nonāca pie skolas. Šo skolu sauca Gulbenes novada vidusskola.

Velnēni pārvērtās par puikām, jo gribēja iekļūt skolā. Viņi bija ļoti nekaunīgi un necienīgi, neievēroja skolas noteikumus. Abi draugi apzīmēja visas skolas durvis, ar bumbu izsita lampas, visos ūdenskrānos sasaldēja ūdeni, sasēja skolotāju vējjakas un mētaļus kopā, pielīmēja visus skolnieku apavus pie grīdas un daudz ko citu. Tad, kad viņi bija pārkāpuši gandrīz visus noteikumus, direktore izsauca viņus pie sevis uz kabinetu, lai aprunātos. Velniņi par to priecājās, jo domāja, ka viņus paslavēs par izdarītajiem darbiņiem. Tomēr tā nebija, direktore viņus sarāja un tāpēc velniņi sadusmujās. Viens velniņš ļoti, ļoti sadusmojās un sasaldēja direktori. Draugi saprata, ka viņi rīkojās nepareizi, tāpēc gribēja aizbēgt no skolas, bet nesanāca, jo viņus pasauca uz ģeogrāfiju.

“Kas tas tāds?” viens velniņš iesaucās rādīdams uz globusu.

“Kā, vai tad tu nezini?” pārsteigti iesaucās skolotāja.

“Nē,” abi kā viens atbildēja.

Protams, velniņi zināja, kas tas tāds ir. Viņi gribēja skolotājai uzdot jautājumus, lai paietu visa stunda un bērni dusmotos, tomēr tad, kad atskanēja zvans un skolotāja vēl nebija paspējusi atbildēt uz visiem jautājumiem, velniņiem par bēdu bērni nebija dusmīgi, skolēni bija priecīgi. Daži pat nāca iepazīties. Tāpēc rezgaļiem bija jāizdomā sev vārdi. Viens ātri izsaucās:”Mani sauc Herts,” “un mani sauc Berts,” izspruka otram.

Pēc pāris dienām velniņi nodomāja, cik viņiem ir jautri šeit virszemē. Pazemē viņiem bija garlaicīgi un visi uz viņiem bļāva, bet šeit ar viņiem runājās, smejās un priecājās. Velniņi saprata, ka viņiem nepatīk pazemē, kur viss ir tumšs un drūms. Viņi vēlas palikt virszemē. Tāpēc viņi aizmirsa par visām burvestībām, palika zēni, tomēr nevis tie sliktie un nekaunīgie, bet mīļi, gudri un laipni bērni. Viņi atsaldēja direktori, atvainojās un apsolīja vairs nepārkāpt skolas noteikumus. Tā nu Herts un Berts palika gaišajā un priecīgajā virszemē.

Literārā pasaka “Velniņi Gulbenē” (Paula Priedīte, 6.e)

Bija divi mazi velniņi, kuri palīdzēja princesei izkļūt no velna nagiem. Palīdzējuši princesei, viņi devās meklēt jaunus piedzīvojumus. Mazajiem velniņiem ceļā bija daudz piedzīvojumu. Viens no tiem bija mūsu mazajā ciemā, ko dēvē par Gulbeni.

Kādā jaukā sestdienas rītā, pirms saule rotā debesu jumtu, velniņi ielīda kādā piemājas šķūnī, lai nosnaustos. Pēkšņi velniņus pamodināja savāds troksnis, kas nāca no mājas puses. Neapmierināti tie grozījās un knosījās, līdz izlēma noskraidot, kas viņiem neļauj gulēt un rada tik lielu troksni. Izlienot no šķūņa, viņi pamanīja vairākus dīvainus radījumus. Viens no dīvaiņiem pagriezās un ieraudzīja velniņus. Velniņi prasīja: ”Kas tu pa ērmu?” Uz ko ērmi atbildēja: ”Saldumus vai izjokosim!” “Izjokojiet!” viens no velniņiem iesaucās! Viens no ērmiem panāca soli tuvāk velniņiem tad satvēra savu galvu ar pleznām, un pēkšņi viņa acis kvēloja zaļā gaismā. Velniņi sapriecājās, ka nav vienīgie velniņi pasaulē un iededza savas acis sarkanā liesmās. Un vienā acumirklī dīvainīši metās mājā kliedzot un aiz savus aizcērtot durvis. Tad velniņi piegāja tuvāk mājas durvīm un dzirdēja, ko ērmi runā, ka tādi helovīni nav vēl piedzīvoti. Velniņi saprata, ka ir helovīna vakars un viņi var pieēsties saldumu pilnus vēderus.

Visas mājas apstaigājuši un saldumus savākuši, viņi devās tālāk piedzīvojumu meklējumos. 

Barikāžu aizstāvjiem (Liene Baumane, 11.u)

Ber manās brūcēs sāli, lai sāp.

Ak, es vēl gribu sajusties dzīva!

Rauj mani uz pusēm, bet dzimteni glāb,

Ir tai jāstāv vēl staltai un brīvai.

Kaut esam mēs niecīgi, drosmes mums daudz.

Ārā, kur naidnieka šāvieni rīb,

Dosimies aizsargāt to, kas ir mūsu.

Ellē lai atgriežas tie, kas mūs kāvuši,

Sāli un smiltis lai brūcēs tiem ber!

1 2 3 4 5 7