20.janvāris – 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena.
Skolotājas Sarmītes Gobiņas atmiņas par barikāžu laiku
Barikāžu laiks sakrita ar pirmo darba gadu skolā. Sporta zāles malā stāvēja radio, katru starpbrīdi klausījāmies, kas notiek Rīgā.
Uz Rīgu braucām pulciņš vidusskolas skolotāju un direktors Gatis Mezītis. Mūsu dežūra tika noteikta pie Ministru kabineta. Rīgā bija jāpavada vesela diennakts, tad brauca nākamā grupa. Barikāžu dalībnieku uzdevums bija veidot lielas tautas masas, lai padomju armijas uzbrukuma gadījumā ārzemju preses žurnālisti un operatori varētu piefiksēt uzbrukumus mierīgajiem iedzīvotājiem un pārraidīt šīs ziņas visā pasaulē.
Mūsu dežūras laikā nekādu militāru konfliktu nebija, tādēļ manas barikāžu atmiņas saistās ar ugunskuriem, tēju, dziesmām un sarunām. Toreiz jau tā pa īstam nesapratu, ka esmu klāt visos vēsturiskajos Latvijas neatkarības atjaunošanas brīžos – gan skaļi skaitījusi “PAR” balsis 1990. gada 4. maijā pie Saeimas (toreiz Augstākās Padomes) nama, kad tika balsots par Latvijas neatkarību, gan piedalījusies barikādēs, lai šo brīvību nosargātu.
Skolotājas Irēnas Aizpures atmiņas par barikāžu laiku
Skolas direktors sasauca zālē līniju un stāstīja, kas notiek valstī. Aicināja skolotājus un vecāko klašu skolēnus brīvprātīgi pieteikties braucienam uz Rīgu.
Bija ļoti, ļoti auksta ziema. Izbraukšanas rītā redzējām, kuri skolotāji un vidusskolēni brauc. Manā autobusā pietrūka viena puiša, braucām viņam pakaļ, bet mamma viņu tomēr nelaida.
Braucām. Ko tur darīsim, vēl nezinājām, skolas direktors Gatis Mezītis teica – kad aizbrauksim, tad uzzināsim, kas un kur.
Piebraucām pie Ministru kabineta, kuram apkārt bija sastājušās koku pārvadāšanas smagās mašīnas, kūrās ugunskuri. Apkārt staigāja cilvēki ar termosiem, cienāja ar siltiem dzērieniem. Bija dzirdamas latviešu dziesmas, cilvēki dziedāja.
Lai nenosaltu, bija jāstaigā. Staigājot aizgājām līdz Tehniskajai Universitātei, Daugavas krastmalai. Pa ceļam uz ieliņām bija izvietoti dzelzsbetona bloki, krastmalā dzelzs krusti, lai tankiem ierobežotu ceļu.
Cilvēki ielās un pie ugunskuriem runāja gan par armiju ar tankiem, kuri varētu te braukt, gan par diversantiem, kuri mūsu vidū varētu būt, esot iespējams viss. Atceros, ka sajūtas nebija patīkamas, bija neziņa, viss likās kā filmās par karu. Viss likās jocīgi.
Atgriežoties pēc staigāšanas uz mūsu autobusu, stāvvietā pamanīju, ka mašīnā kāds runā rācijā. Neko nenojauzdama, intereses vadīta, sāku skatīties iekšā mašīnā uz cilvēku, kurš runāja. Kaut kā jocīgi viņš sāka uzvesties. Pamanīju skolas direktoru, piegāju un stāstīju par redzēto. Abi ar direktoru gājām pie šīs mašīnas, bet tā, mūs redzot, ātri aizbrauca.
Kad atgriezāmies skolā, direktors līnijā stāstīja par šo gadījumu un teica, ka es esot pamanījusi spiegu. Atceros, ka biju saviļņota.
Ja man jāatbild, kāpēc es uz turieni braucu, tad skaidri atceros sava lēmuma pamatojumu:
- es biju laba šāvēja, domāju, ka manas iemaņas noderētu, ja man dotu ieroci, es zinātu, ko darīt,
- es biju labā fiziskā formā,
- vienkārši biju pārliecināta, ka man ir jābrauc, jāseko savas sirds balsij.
Tobrīd man bija vīrs un maza meitiņa. Vīrs respektēja manu lēmumu. Šobrīd nevaru atbildēt, kāpēc nepaliku pie meitiņas. Varbūt biju pārliecināta, ka tētis un ome viņu pieskatīs. Nezinu… Bet zināju, ka jābrauc uz barikādēm.
Mana ģimene ļoti lepojas par šo manu uzdrīkstēšanos tobrīd.
